AA DIVPADSMIT SOĻI
1. Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi pret alkoholu un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevadāmas.
2. Sākām ticēt, ka par mums stiprāks Spēks var atdot mums veselo saprātu.
3. Nolēmām uzticēt mūsu gribu un mūsu dzīvi Dievam, kā mēs Viņu sapratām.
4. Veicām dziļu un bezbailīgu savu morālo inventarizāciju.
5. Atzinām Dieva, sevis un vēl kāda cilvēka priekšā savu nodarījumu īsto dabu.
6. Bijām pilnīgi gatavi, lai Dievs noņemtu visas šīs rakstura vainas.
7. Pazemīgi lūdzām Viņu atbrīvot mūs no trūkumiem.
8. Sastādījām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām darījuši pāri, un vēlējāmies atlīdzināt viņiem visiem.
9. Atlīdzinājām šiem cilvēkiem, kur iespējams, izņemot gadījumus, kad tas varēja kaitēt viņiem vai citiem.
10. Turpinājām personīgo inventarizāciju un, kad kļūdījāmies, to tūlīt atzinām.
11. Centāmies ar lūgšanām un meditāciju pilnveidot mūsu apzināto saskarsmi ar Dievu, kā mēs Viņu sapratām, lūdzot tikai uzzināt Viņa gribu par mums un spēku to izpildīt.
12. Ieguvuši garīgo atmodu, ko deva šie soļi, mēs centāmies nest šo vēsti alkoholiķiem un lietot šos principus visās dzīves jomās.
AA DIVPADSMIT TRADĪCIJAS
1. Mūsu kopējai labklājībai jābūt pirmajā vietā, personīgā atveseļošanās ir atkarīga no AA vienotības.
2. Mūsu grupas darbībā ir tikai viena augstākā autoritāte – mīlošais Dievs, kā Viņš var atklāties mūsu grupas apziņā. Mūsu vadītāji ir tikai uzticami kalpotāji, viņi nevalda.
3. Vienīgais noteikums, lai kļūtu par AA dalībnieku, ir vēlēšanās atmest dzeršanu.
4. Katrai grupai jābūt pilnīgi patstāvīgai, izņemot lietas, kas skar citas grupas vai AA kopumā.
5. Katrai AA grupai ir tikai viens galvenais mērķis – nest vēsti alkoholiķiem, kuri joprojām cieš.
6. AA grupai nekad nevajag atbalstīt, finansēt vai ļaut izmantot AA vārdu kādai radniecīgai organizācijai vai svešam pasākumam, lai ar naudu, īpašumu vai prestižu saistītās problēmas nenovirzītu mūs no galvenā mērķa.
7. Katrai AA grupai pilnībā sevi jāuztur, nepieņemot ziedojumus no ārpuses.
8. Anonīmajiem alkoholiķiem vienmēr jāpaliek neprofesionāliem, taču mūsu centri var pieņemt algotus darbiniekus.
9. AA kā tādai nekad nav jābūt organizētai, bet mēs varam radīt dienestus vai komitejas, kas ir tieši atbildīgas tiem, kam tās kalpo.
10. Anonīmie alkoholiķi neieņem nostāju ar AA nesaistītos jautājumos, tādēļ AA vārds nekad nav jāiesaista publiskās diskusijās.
11. Mūsu attiecības ar sabiedrību balstās drīzāk uz pievilcību, nevis uz reklāmu. Mums vienmēr jāievēro personīgā anonimitāte presē, radio un filmās.
12. Anonimitāte ir visu mūsu tradīciju garīgais pamats, kas vienmēr mums atgādina, ka principi ir svarīgāki par personībām.
Lai arī darbs pie Koncepciju tulkojuma vēl turpinās, ieskatam publicējam to "veco" tulkojumu:
(Vienpadsmit + viena koncepcija)
Bils V.
Daži vārdi par šo tulkojumu
Divpadsmit koncepcijas vienkāršajā valodā 80
Ievads Divpadsmit koncepcijās 81
I koncepcija 82
II koncepcija 85
III koncepcija 87
IV koncepcija 89
V Koncepcija 92
VI koncepcija 94
VII koncepcija 96
VIII koncepcija 98
IX koncepcija 100
X koncepcija 104
Vadītprasme AA 102
XI koncepcija 107
Concept XII 117
Šis dokuments satur vienpadsmit koncepciju tulkojumu latviešu valodā – Divpadsmitās koncepcijas tulkojums vēl top, tāpēc šim materiālam pievienots koncepcijas teksts oriģinālvalodā.
Lūdzam ņemt vērā, ka šis ir pirmais, neapstiprinātais un nepabeigtas tulkojums. Tas paredzēts informatīviem nolūkiem – lai Latvijas lasītājs varētu sākt iepazīties ar Divpadsmit koncepciju saturu, kas ir plašāks par bukletā pieejamo informāciju.
Visā tekstā parādās vairāki termini, kas varētu mulsināt nepieredzējušu lasītāju. Pasaules kalpošana (World Service) ir viens no tiem. Kad Bils runā par pasaules kalpošanu, viņš domā kalpošanu visas Sadraudzības līmenī. Citiem vārdiem, vispārējo kalpošanu - kalpošanas pasākumus, kas skar visu AA kopumā, nevis tikai vietējo mērogu. Atcerēsimies, ka Ņujorkas AA galvenā mītne (Headquarters), kurā darbojas pilnvaroto padome, Vispārējās kalpošanas birojs (General Service Office), žurnāls Grapevine un citas administratīvas kalpošanas vienības, apkalpo anonīmo alkoholiķu grupas visā pasaulē.
Tāpat Bils bieži izmanto savstaprēji sinonīmus jēdzienus, kā pilnvarotie (Trustees), padomes locekļi (Board Members), Vispārējās kalpošanas padome (General Service Board). Šie termini apzīmē vienu un to pašu veidojumu, ko mēs Latvijā esam sākuši dēvēt par pilnvaroto padomi.
Savukārt kalpošanas uzņēmumi (service corporations) ir pilnvaroto padomes meitasuzņēmumi, kas pārvaldes vajadzībām ir reģistrēti kā atsevišķas juridiskas personas, citiem vārdiem, tie ir atsevišķi inkorporēti. Tie ir A.A. World Services, Inc. un The A.A. Grapevine, Inc.
Jāpiemin fakts, ka šogad aprit 60 gadi, kopš Divpadsmit koncepcijas apstiprināja 1962. Gada Vispārējās kalpošanas konference Ņujorkā un tās kļuva par mūsu Trešo (kalpošanas) mantojumu.
I Augstākā atbildība par AA pasaules kalpošanu pieder AA grupām.
II AA grupas ir deleģējušas visas administratīvās un operatīvās pilnvaras savai
Konferencei un tās kalpošanas struktūrvienībām.
III “Lēmuma pieņemšanas tiesības” padara iespējamu efektīvu vadību.
IV “Līdzdalība” ir atslēga uz saskaņu.
V “Apelācijas” un “petīcijas” tiesības aizsargā mazākumu un nodrošina, ka tas tiks
uzklausīts.
VI Konference atzīst Pilnvaroto primārās administratīvās pilnvaras.
VII Kādas ir Pilnvaroto juridiskās tiesības attiecībā pret Konferences tradicionālajām
tiesībām.
VIII Pilnvarotie darbojas kā kopējo finanšu un politikas tiešie pārvaldnieki: arī kā aktīvo
kalpošanas uzņēmumu aizbildņi, taču nevis kā to tiešie vadītāji.
IX Laba personiska vadība visos Konferences līmeņos ir primāra nepieciešamība.
Vispārējās kalpošanas padomei un tās vadītājiem ir jāaizstāj AA dibinātāji pasaules
kalpošanā. Šī ir viskritiskākā stuktūras problēma, ar kuru joprojām saskaramies.
X Kalpošanas pilnvarām ir jābūt līdzvērtīgām kalpošanas pienākumiem. Izpildvadībai
vienmēr jābūt vienpersoniskai: ir rūpīgi jāizvairās no “dubultas vadības”.
XI Vispārējās kalpošanas padomes primāro komiteju un kalpošanas uzņēmumu
apraksts: uzņēmumu direktoru, administratoru un darbinieku personiskais statuss.
XII AA pasaules kalpošanas garīgais pamats – Konferences hartas 12. pants.
(1) Avots: The A.A. Service Manual
Divpadsmit koncepcijas pasaules kalpošanai, kas aprakstītas šajā rokasgrāmatā, ir AA pasaules kalpošanas struktūras interpretācija. Tās iezīmē evolūciju, kas to aizvedusi pie pašreizējā veidola, un detalizēti izklāsta pieredzi un argumentāciju, uz kuras šodien pamatojas mūsu pašreizējā darbība. Tāpēc šo koncepciju mērķis ir aprakstīt mūsu kalpošanas stuktūras pamatojumu tādā veidā, lai mēs nekad neaizmirstu vai nepazaudētu šo augstvērtīgo pagātnes pieredzi un tajā gūtās mācības.
Katra jauna AA kalpotāju paaudze visai pamatoti centīsies uzlabot mūsu darbību. Nākotne neapšaubāmi uzrādīs neparedzētus trūkumus mūsu pašreizējā struktūrā. Radīsies jaunas kalpošanas vajadzības un problēmas, kuras varētu prasīt strukturālas izmaiņas. Šādas izmaiņas noteikti būs pamatotas, savukārt visi neparedzēti gadījumi – rūpīgi izsvērti.
Tomēr mums jāatceras, ka pārmaiņas ne vienmēr nozīmē progresu. Mēs esam pārliecināti, ka katrai jaunai pasaules kalpotāju grupai kārosies izmēģināt daudzējādus jauninājumus, kas bieži varētu nozīmēt neko vairāk par agrāko kļūdu sāpīgu atkārtošanos. Tāpēc par svarīgu šo koncepciju mērķi kļūs centieni novērst šādu atkārtošanos, paturot pagātnes pieredzi rokas stiepiena attālumā. Ja arī piedzīvosim kļūdainas novirzes, šīs koncepcijas sniegs mums drošu un parocīgu veidu, kā atgriezties pie saskanīgas kalpošanas, kas citkārt varētu prasīt gadiem ilgu maldīšanos, pirms mēs atgūtu pareizo virzienu.
Tāpat šajās koncepcijās būs sastopami vairāki principi, kas mūsu kalpošanas darbā jau kļuvuši tradicionāli, taču kuri pirms tam netika skaidri definēti un izklāstīti rakstveidā. Piemēram: “lēmuma pieņemšanas tiesības” sniedz mūsu kalpošanas līderiem atbilstošu rīcības brīvību un vērienu. “Līdzdalības tiesības” sniedz katram pasaules kalpotājam basstiesības saskaņā ar viņa (vai viņas) atbildību; turklāt “līdzdalība” garantē, ka katras kalpošanas padomes vai komitejas rīcībā būs daudz rīku un talantu, lai nodrošinātu efektīvu funkcionēšanu. “Apelācijas tiesības” aizsargā un veicina mazākuma viedokli, bet “petīcijas tiesības” nodrošina, ka visas sūdzības tiks uzklausītas un atbilstoši izskatītas. Tāpat šie vispārīgie principi noteikti ir izmantojami arī visā pārējā mūsu struktūrā.
Citās nodaļās šīs koncepcijas rūpīgi atrunā tās svarīgās tradīcijas, ierasto kārtību, attiecības un tiesiskos formulējumus, kas savieno Vispārējās kalpošanas padomi rīcībspējīgā sadarbībā ar tās primārajām komitejām un tās aktīvajiem kalpošanas veidojumiem – AA World Services Inc. un AA Grapevine Inc. Tā ir struktūras principu esence, kas caurvij AA Galvenās mītnes iekšējo darbu.
Izskanēja bažas par to, vai šāds detalizēts iekšējās struktūras izklāsts nevarētu vēlāk pārakmeņoties tik stingrā tradīcijā vai dogmā, ka padarītu neiespējamu vajadzīgu izmaiņu ieviešanu. Nekas nav vairāk pretrunā ar šo koncepciju mērķi. Nākotnes struktūras izmaiņu aizstāvjiem būs tikai rūpīgi jāpamato savas rekomendācijas, kas spētu pārliecināt gan pilnvarotos, gan konferenci. Tas neparedzētu neko vairāk par to, kas nepieciešams jebkura cita svarīga ar AA darbību saistīta jautājuma virzīšanai un ieviešanai. Ja neskaita vienu vai divus izņēmumus, ir svarīgi atcerēties, ka arī pati konferences harta ir viegli grozāma.
Iespējams, ir jābūt piesardzīgiem vēl kādā gadījumā, kad piedāvātās struktūras izmaiņas ir īpaši visaptverošas. Šādā gadījumā izmaiņas uz noteiku laiku ir jāapzīmē kā “eksperimentālas”. Kad saņemts beigu apstiprinājums, šīs hartas grozījumus var ietvert atsevišķā rokasgrāmatas nodaļā, kuras nosaukums varētu būt “GROZĪJUMI”. Tas saglabātu neskartu Divpadsmit koncepciju oriģinālo aprakstu, lai tas kalpotu par mūsu iepriekšējās pieredzes liecinieku. Tādējādi mūsu nākotnes kalpotāji varētu skaidri saskatīt, kas tieši notika un kāpēc.
Citas nodaļas liek īpašu uzsvaru uz vajadzību pēc augstas raudzes personiskas vadītprasmes, uz rūpīgi izstrādātām kalpotāju atlases metodēm, uz iespējami labākām personiskām attiecībām starp tiem, kas kalpo mūsu struktūrā. Šīs koncepcijas mēģina iezīmēt struktūru, kurā visi varētu efektīvi strādāt ar minimālām domstarpībām. To panāk, līdzsvarojot mūsu kalpotāju pienākumus un savstarpējās attiecībās tādā veidā, lai pēc iespējas samazinātu personisku konfliktu iespējas.
AA kalpošanas darbā mums vienmēr bijis jāizvēlas starp autoritatīvu uzbūvi, kurā vienai grupai vai personai pieder bezierunu vara pār kādu citu, un demokrātisku pieeju, kas pieprasa “pārbaudes un atskaites”, kuras novērstu šādas bezierunu varas neierobežotu valdīšanu. Pirmā pieeja atbilst “institucionālajam” jeb autoritārajam tipam. Otrā pieeja ir metode, kuru piemēro “konstitucionālas” pārvaldes sistēmas un daudzu lielu biznesa korporāciju augstākās vadības ešeloni.
Labi apzinoties mūsu pašu noslieci uz valdīšanu, ir dabiski un pat obligāti, lai mūsu kalpošanas principi pamatotos uz šādu “pārbaužu un atskaišu” sistēmu. Mums ir jāapzinās, ka parasti mēģinām palielināt mūsu pašu varu un prestižu, kad atrodamies varas pozīcijā. Bet tad, kad neesam pie varas, mēs cītīgi pretojamies uzmācīgai vadīšanai, kurā vadības groži pieder kādam citam. Esmu jo īpaši par to pārliecināts, jo man pašam piemīt šādas iezīmes.
Līdz ar to šīs koncepcijas caurstrāvo šādas idejas: “Nevienai grupai vai indivīdam nevajadzētu atrasties bezierunu varas pozīcijā par kādu citu”, “Lielām, aktīvām un atšķirīgām struktūrvienībām ir jābūt par atsevišķiem veidojumiem ar savu vadību, personālu, aprīkojumu un darba kapitālu”, “Mums ir jāizvairās no nepamatotas naudas vai personiskas ietekmes koncentrācijas kādā kalpotāju grupā vai struktūrvienībā”, “Katrā kalpošanas līmenī pilnvarām ir jābūt līdzvērtīgām pienākumiem”, “Jāizvairās no dubultas izpildvadības”. Šie un citi līdzīgi nosacījumi iezīmē darba attiecības, kas var būt draudzīgas un tajā pašā laikā efektīvas. To mērķis ir īpaši iegrožot mūsu noslieci koncentrēt naudu un varu, kura gandrīz vienmēr kalpo par iemeslu (lai gan ne vienmer apzinātu) reizēm censties “konsolidēt” mūsu pasaules kalpošanas struktūrvienības.
Ņemot vērā plašo apskatāmo tēmu klāstu, šīs koncepcijas bija grūti sakārtot un uzrakstīt. Tā kā katra koncepcija patiesībā ir vairāku savstarpēji saistītu principu kopums, nebija iespējams aprobežoties ar tādu kodolīgu izklāstu, kāds atrodams grāmatā “Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”. Tomēr šīs koncepcijas piedāvā labāko kopsavilkumu, pie kāda spēju nonākt pēc vairāk nekā divdesmit gadu pieredzes darbā pie mūsu kalpošanas struktūras izveides un darbošanās AA pasaules kalpošanas lietās. Līdzīgi jau uzrakstītajiem “Divpadsmit soļiem un divpadsmit tradīcijām” un arī Konferences hartai, tāpat arī šie kalpošanas principi ir ilgu pārdomu un plašu konsultāciju vainagojums.
Ļoti ceru, ka šīs Divpadsmit koncepcijas kļūs par gaidītu papildinājumu mūsu “Trešā mantojuma rokasgrāmatai” un tās pierādīs sevi kā uzticams darba ceļvedis turpmākajos gados.
Galējai atbildībai un augstākajai varai par AA pasaules kalpošanas pasākumiem vienmēr jāpaliek visas mūsu Sadraudzības kopējā sirdsapziņā.
Šodien AA grupām pieder galējā atbildība un augstākā autoritāte pār mūsu pasaules kalpošanas pasākumiem – šie īpašie vispārējās kalpošanas darbības elementi, pateicoties kuriem mūsu Sadraudzība var funkcionēt kā vienots veselums. Grupas šo atbildību uzņēmās 1955. gadā starptautiskajā konvencijā Sentluisā. Tur Dr. Boba, pilnvaroto padomes un AA vecbiedru vārdā es nodevu pasaules kalpošanas pienākumus visai mūsu Sadraudzībai.
Kāpēc un ar kādām tiesībām tas notika? Tā rīkoties pamudināja asa nepieciešamība, turklāt tam bija vēl papildu iemesli, kas saistījās ar AA pamatstruktūru un tradīcijām. Līdz 1948. gadam kļuva pietiekami skaidras mūsu vajadzības. Pirms desmit gadiem 1938. gadā ar mūsu uzticamo draugu palīdzību Dr. Bobs un es bijām iesākuši darbu pie pasaules kalpošanas struktūras. Mūsu pirmais solis bija izveidot aizgādni pār visu AA sadraudzību. Mēs nosaucām šo institūciju par Alkoholiķu nodibinājumu (Alcoholic Foundation). 1954. gadā to pārdēvēja par Anonīmo alkoholiķu Vispārējās Kalpošanas padomi.
Šo padomi izveidoja, lai iedibinātu un uzturētu visus AA specializētos kalpošanas pasākumus, kurus atsevišķas grupas vai reģioni paši nevarētu īstenot. Mēs iztēlojāmies vienotas AA literatūras radīšanu, skaidras sabiedrisko attiecību politikas izstrādi un metodes, kā apstrādāt daudzos lūgumus pēc palīdzības, kas varētu sekot nacionālam un starptautiskam publicitātes vilnim. Mēs domājām par to, kā palīdzēt izveidot jaunas grupas un kā tām sniegt ieteikumus, kas balstīti uz vecāku un veiksmīgāku grupu pieredzi. Mēs
prātojām, ka būtu nepieciešams izdot ikmēneša žurnālu un tulkot mūsu literatūru citās valodās.
Līdz 1950. gadam gandrīz visi mūsu sapņi par pasaules kalpošanu bija piepildījušies. Turpmāko divpadsmit gadu laikā kopš nodibinājuma izveidošanas AA biedru skaits no 50 bija pieaudzis līdz 100 000. Tika uzrakstītas un pieņemtas AA Tradīcijas. Baiļu, šaubu un nesaskaņu vietā nāca pārliecinoša vienotība. Šo notikumu attīstībā lielu un izšķirošu lomu nenoliedzami spēlēja mūsu kalpošanas pasākumi. Tādējādi pasaules kalpošana ieguva būtisku lomu AA nākotnē. Ja šīs vitāli svarīgās struktūrvienības sabruktu vai iestigtu, mūsu iekšējā vienotība un vēsts nešana neskaitāmiem alkoholiķiem ciestu nopietnus un, iespējams, nenovēršamus zaudējumus. Šie kalpošanas pasākumi un dzīvības plūsma, kuru tie pumpēja mūsu Sadraudzības pasaules artērijās, bija jāuztur visos apstākļos un par katru cenu. AA grupas jau bija pierādījušas, ka varam pārdzīvot lielas grūtības un spriedzi. Taču vai mēs spētu pārdzīvot mūsu kalpošanas sirds apstāšanos?
Tāpēc mēs sev jautājām: kādus tālākus piesardzības pasākumus mēs varētu pieņemt, lai nodrošinātu aizsardzību pret novājināšanos vai sabrukumu? Taču laiks no 1945. līdz 1950. gadam bija viens no tik bagātīgas veiksmes periodiem, ka daudzi AA biedri uzskatīja, ka mūsu nākotne ir pilnīgā drošībā. Viņi domāja, ka mūsu Sadraudzībai kopumā nekas nevar notikt, jo AA sargā Dievs. Šāda attieksme spēcīgi kontrastēja ar ārkārtīgo piesardzību, ar kādu mūsu biedri un grupas rūpējās par sevi. Viņi ar zināmu piesardzību atteicās uzticēt Providencei visu atbildību par savu efektivitāti, laimi un skaidrību.
Kad daži no mums AA centrālajā birojā sāka piemērot kalpošanas jautājumiem pārbaudīto principu “apstājies un ieklausies”, daudzi uzskatīja, ka raizēm nav pamata un ka mums trūkst ticības. Viņi teica: “Kāpēc jāmainās? Viss ir labi!” “Kāpēc jāsasauc delegāti no visām valsts malām? Tas nozīmē izdevumus un politiku, un mēs negribam ne vienu, ne otru.” Bet galvenais arguments vienmēr bija šāds: “Nevajag sarežģīt!”
Šādas reakcijas bija dabiskas. Vidusmēra biedrs, aizņemts ar savas grupas dzīvi un pats savu “divpadsmitā soļa darbu”, gandrīz neko nezināja par AA pasaules kalpošanas pasākumiem. Vien retais biedrs zināja nosaukt, kas ir mūsu pilnvarotie. Gandrīz nevienam nebija ne jausmas, kas ticis darīts AA kopējās labklājības labā. Pateicoties mūsu pilnvaroto un vispārējās kalpošanas nemanāmajām aktivitātēm, desmitiem tūkstošu alkoholiķu bija saņēmuši biļeti uz skaidrību. Taču tikai retais apzinājās, ka tas patiešām tā bija.
Pilnvaroto vidū attīstījās asa viedokļu šķelšanās. Ilgu laiku vairākums no viņiem spēji pretojās idejai sasaukt AA deleģētu pārstāvju konferenci, kurai viņi kļūtu atbildīgi. Viņiem šķita, ka tas būtu pārāk riskanti un noteikti vainagotos ar politizāciju, apjukumu, liekiem izdevumiem un neauglīgiem strīdiem. Tiesa, pat nelielos AA pasākumos, kā, piemēram, vietējās AA kalpotāju grupās un klubos, reizēm bija iestājies pamatīgs juceklis. Tāpēc izplatījās vispārēja pārliecība, ka gadījumā, ja tiktu sarīkota visas AA Sadraudzības pārstāvju konference, nelaime būtu nenovēršama. Šie argumenti nebija nepamatoti, tos bija grūti apstrīdēt.
Taču 1948. gadā notika kas tāds, kas mūs visus satrieca. Kļuva zināms, ka Dr. Bobs cieš no nāvējošas slimības. Šīs ziņas mums lika sastapties faktu, ka viņš un es bijām gandrīz vienīgā saikne starp mūsu teju nevienam nezināmajiem padomes locekļiem un kustību, kurai tie kalpoja. Pilnvarotie vienmēr vērstās pēc padoma pie manis un Dr. Boba. Viņi stingri pārvaldīja finanšu izdevumus, taču katru reizi, kad radās kādi jautājumi attiecībā uz AA pamatnostādnēm, viņi vērsās pie mums. Tolaik arī pašas grupas īpaši neuzticējās padomei savu kalpošanas pasākumu vadībā – tās joprojām vērsās pie manis un Dr. Boba. Šeit bija kustība, kuras pamata funkcijas joprojām lielā mērā bija atkarīgas no uzticības un paļaušanās, kuru pagaidām baudīja tikai tās dibinātāji.
Taču mums bija jāparaugās patiesībai acīs, ka AA dibinātāji nedzīvos mūžīgi. Kad mēs ar Dr. Bobu būsim aizsaulē, kurš dos padomus pilnvarotajiem? Kurš kalpos par saikni starp mazzināmo padomi un tūkstošiem grupu? Pirmo reizi kļuva skaidrs, ka manu un Dr. Boba vietu varētu ieņemt tikai pārstāvju veidota konference. Šī plaisa bija nekavējoties jāaizpilda. Tik draudīgs pārrāvums mūsu darbībā nebija pieļaujams. Neatkarīgi no neērtībām vai izdevumiem mums bija jāsasauc AA Vispārējās kalpošanas konference un jānodod mūsu vispārējās kalpošanas jautājumi tās pastāvīgā aizbildniecībā. Nevajadzēja bagātīgu iztēli, lai saprastu, ka bez drosmīgas un izlēmīgas rīcības nākotnes sabrukums nāktu kā nenovēršams sods. Tādējādi, šo notikumu mudināti, mēs veicām nepieciešamos pasākumus. Tagad, kad konference notiek jau otro desmitgadi, mēs redzam, ka mūsu agrākās bailes no nepatikšanām, kuras konference varētu sagādāt, bija lielākoties nepamatotas. Konferences rezultāti ir pārspējuši mūsu lielākās cerības. AA grupas ir pierādījušas, ka var uzņemties augstāko atbildību par Sadraudzības kalpošanas jautājumiem.
Šāda augstākās atbildības un pilnvaru nodošana visai AA Sadraudzībai bija nepieciešama arī citu iemeslu dēļ. Šie iemesli sakņojas Otrajā tradīcijā, kas apgalvo: “Mūsu grupas darbībā ir tikai viena augstākā autoritāte – mīlošais Dievs, kā Viņš var atklāties mūsu grupas sirdsapziņā. Mūsu vadītāji ir tikai uzticami kalpotāji, viņi nevalda.”
Otrā tradīcija, gluži kā visas AA tradīcijas, ir pieredzes balss, kas balstās uz tūkstošu grupu sākotnējo pieredzi. Otrās tradīcijas galvenais princips ir skaidrs: AA grupām pieder augstākā vara; to vadītājiem tiek uzticēti tikai deleģēti pienākumi.
Otrā tradīcija tika uzrakstīta 1945. gadā, un mūsu padome apstiprināja tās publicēšanu. Taču pirmā eksperimentālā Vispārējās kalpošanas konference tika sasaukta tikai 1951. gadā, lai pārliecinātos, ka Otro tradīciju var veiksmīgi piemērot visai AA Sadraudzībai, ieskaitot padomes locekļus un dibinātājus. Bija jānoskaidro, vai AA grupas ar konferences starpniecību varētu uzņemties augstāko atbildību par tās kalpošanas jautājumu risināšanu. Bija nepieciešami vēl pieci gadi, lai mēs visi pārliecinātos, ka Otrā tradīcija ir piemērojama ikvienā jautājumā. Taču 1955. gadā Sentluisā mēs sapratām, ka mūsu Vispārējās kalpošanas konference – pārstāvot visas pasaules AA patieso sirdsapziņu – būs spējīga darboties pastāvīgi.
Iespējams, daudziem no mums joprojām nav īsti skaidrs, kas ir Anonīmo alkoholiķu “grupas sirdsapziņa” un ko tā nozīmē.
Mēs esam pieredzējuši “grupu sirdsapziņu” sabrukumu visā pasaulē. Demokrātiskas nācijas vienmēr ir cerējušas, ka to pilsoņi būs pietiekami izglītoti, pietiekami tikumiski un atbildīgi, lai visas jomas pārvaldītu ar ieceltu pārstāvju starpniecību. Taču daudzās pašpārvaldītās valstīs mēs novērojam, kā šīs demokrātiskās sistēmas caurvij vienaldzība, apātija un plēšanās pēc varas. Šo valstu taisnīgo mērķu un kolektīvās inteliģences garīgie resursi sarūk. Tādējādi daudzas zemes kļuvušas tik bezpalīdzīgas, ka vienīgais risinājums ir diktatūra.
Par laimi mums, Anonīmos alkoholiķus diez vai piemeklēs šāds postošs liktenis. Ikviena indivīda un ikvienas grupas dzīve balstās uz Divpadsmit soļiem un Divpadsmit tradīcijām. Mēs ļoti labi apzināmies, ka sods par klaju šo principu ignorēšanu ir indivīda nāve un grupas sairšana. AA vienotību stiprina vēl lielāks spēks – visaptverošā mīlestība, kuru jūtam pret saviem biedriem un principiem, uz kuriem balstās mūsu pašreizējās dzīves.
Tāpēc mēs ticam, ka savā Sadraudzībā varam saskatīt garīgu apvienību, kuru raksturo pietiekami daudz izglītības, pietiekama atbildības sajūta un mīlestība pret cilvēkiem un Dievu, lai mūsu pasaules kalpošanas demokrātija darbotos jebkādos apstākļos. Mēs esam pārliecināti, ka varam paļauties uz Otro tradīciju, mūsu grupas sirdsapziņu un tās uzticamajiem kalpotājiem. Tādējādi mēs, vecbiedri, ar lielu pārliecību esam pilnībā nodevuši savas pilnvaras AA Vispārējās kalpošanas konferencei, lai ar delegātu, pilnvaroto padomes un kalpošanas darbinieku palīdzību veidotu likteni, kuru Dievs savā gudrībā mums ir vēlējis.
Kad 1955. gadā AA grupas apstiprināja Vispārējās kalpošanas konferences pastāvīgo
hartu, tās tādējādi konferencei nodeva visas pilnvaras pasaules kalpošanas aktīvai uzturēšanai
un – izņemot jebkādas izmaiņas Divpadsmit tradīcijās vai Konferences hartas 12. pantā –
padarīja konferenci par visas mūsu Sadraudzības patieso balsi un faktisko sirdsapziņu.
Ir acīmredzams, ka tūkstoši AA grupu un neskaitāmi AA biedri, kas izkaisīti pa visu zemeslodi, nevar paši pārvaldīt un vadīt mūsu daudzveidīgo pasaules kalpošanu. Viņu vidū meklējama grupas sirdsapziņa un atrodami nepieciešamie līdzekļi. Grupu un to biedru vara mainīt pasaules kalpošanas struktūru un kritizēt tās darbību faktiski stāv pāri visam. Viņiem pieder visa augstākā atbildība un pilnvaras. Vadība ir grupu rokās, tā patiešām pieder pašām grupām. Tā tas ir kopš 1955. gada, kad Sentluisā grupas to pārņēma no AA dibinātājiem un vecbiedriem.
Taču augstākās pilnvaras un atbildība par pasaules kalpošanu pašas par sevi neko daudz nenozīmē. Ar tām vien neko nevar panākt. Lai darbs būtu efektīvs, grupām jānodod faktiskās operatīvās pilnvaras izvēlētiem kalpošanas pārstāvjiem, kuri ir pilnībā pilnvaroti runāt un rīkoties grupu vārdā. AA grupu sirdsapziņa nebūs sadzirdama, ja atbilstoši atlasītai konferencei netiks pilnībā uzticēts runāt tās vārdā vairākumā pasaules kalpošanas jautājumu. Tāpēc visiem mūsu aktīvās kalpošanas struktūras līmeņiem ir jābalstās uz principu, kas paredz plašu pilnvaru un pienākumu deleģēšanu “uzticamiem kalpotājiem”. Tas tieši izriet no AA Otrās tradīcijas.
Plašu kalpošanas pilnvaru deleģēšanai bija jākļūst par likumu jau no paša sākuma. Mēs varam atsaukt atmiņā 1937. gadu, kad Akronas un Ņujorkas grupas pilnvaroja mani un Dr. Bobu izveidot visaptverošu kalpošanas dienestu, kas varētu izplatīt AA vēsti visā pasaulē. Šīs abas tikko uzplaukušās grupas uzticēja mums pilnvaras izveidot un vadīt pasaules kalpošanu. Tādējādi mums piederēja augstākā atbildība un tiešas pilnvaras uzsākt un turpināt šo projektu. Taču mēs apzinājāmies, ka paši saviem spēkiem varēsim izdarīt samērā maz un ka mums vajadzēs atrast uzticamus kalpotājus, kas nāktu mums palīgā. Ar laiku mēs atklājām, ka mums šiem draugiem jādeleģē liela daļa mūsu pašu pilnvaru un atbildības. Deleģēšanas process notika šādi:
Pirmkārt, Dr. Bobs nodeva man gandrīz visus savus pasaules kalpošanas tiešos pienākumus. Mums bija lielākas izredzes atrast draugus un līdzekļus Ņujorkā, tāpēc mēs nolēmām, ka mūsu pasaules kalpošanas centram jāatrodas tieši tur. Es sāku meklēt uzticamus draugus-nealkoholiķus, kuri būtu gatavi mums palīdzēt, un 1938. gadā tika izveidots Alkoholiķu nodibinājums, kas bija neliela AA biedru un mūsu nealkoholiķu draugu biedrība.
Iesākumā mūsu jaunā nodibinājuma locekļi atbildēja tikai par naudas jautājumiem. Taču pamazām viņiem nācās uzņemties daudz citu pienākumu, jo es viens pats nevarēju tos īstenot. Tādējādi, cik vien ātri iespējams, es uzticēju šiem pilnvarotajiem papildu pienākumus un atbilstošas pilnvaras.
Piemēram, 1940. gadā, gadu pēc “Anonīmo alkoholiķu” grāmatas publicēšanas, mēs visi sapratām, ka šis jaunais lieliskais veidojums ir jānodod visas mūsu Sadraudzības aizbildniecībā. Tāpēc izdevniecības Works Publishing, Inc. (kuru es palīdzēju atsevišķi izveidot) kapitāldaļu īpašumtiesības tika nodotas pilvaroto padomei.
Gandrīz visi ienākumi no “Anonīmo alkoholiķu” grāmatu tirdzniecības tika tērēti, lai finansētu vispārējās kalpošanas biroju, kuru bijām izveidojuši AA vajadzībām. Tādējādi pilnvarotie uzreiz pārņēma tiešu vadību pār biroju, jo tagad viņi bija atbildīgi par līdzekļiem, no kuriem birojs bija atkarīgs. Tāpēc attiecībā uz finanšu jautājumiem es pārtapu tikai par konsultantu. Tādā veidā tika deleģēta vēl viena prāva manu sākotnējo pilnvaru daļa. Kad 1941. gadā AA grupas sāka sūtīt ziedojumus Alkoholiķu nodibinājumam, lai atbalstītu mūsu vispārējās kalpošanas biroju, pilnvarotie pilnībā pārņēma visu mūsu Sadraudzības pasaules kalpošanas naudas līdzekļu pārvaldību.
Pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka AA attiecības ar sabiedrību – šo patiešām būtisko kalpošanas jomu – nevarēja atstāt tikai manā pārziņā. Tāpēc AA grupas tika aicinātas šīs svarīgās nozares pilnīgu pārvaldību uzticēt pilnvaroto padomei. Vēlāk padomes locekļi savā aizbildniecībā pārņēma arī mūsu nacionālo žurnālu The AA Grapevine, kuru bija izveidojusi cita brīvprātīgo grupa.
Līdzīgi tas notika ar visām pārējām pasaules kalpošanas nozarēm. Es joprojām darbojos kā konsultants mūsu galvenās mītnes darbības uzturēšanā, taču pilnvaroto padome pilnībā uzņēmās juridisko atbildību visās mūsu darbības jomās. Raugoties nākotnē, mums ar Dr. Bobu bija skaidrs, ka pilnvaru nodošana padomei bija vienīgais iespējamais ceļš.
Neskatoties uz šo pilnvaru nodošanu, man un Dr. Bobam šķita, ka mums joprojām pieder augstākā atbildība – AA un mūsu nākotnes priekšā – par pasaules kalpošanas organizēšanu un struktūru. Ja kaut kas noietu greizi, par to būtu atbildīgi mēs, jo grupas AA pasaules kalpošanas vadības jautājumos joprojām vērsās pie mums, nevis pie mazpazīstamās padomes.
Šo notikumu attīstības rezultātā kļuva skaidra ievērojamā atšķirība starp augstākajām un tiešajām kalpošanas pilnvarām.
Jau 1945. gadā kļuva skaidrs, ka līdzdibinātāju augstāko atbildību un pilnvaras nekad nevajadzētu pilnībā nodot pilnvaroto padomei. Protams, mums bija jādelēģē liela daļa aktīvo un tiešo pienākumu mūsu pilnvarotajiem. Taču augstāko atbildību, kas joprojām piederēja man un Dr. Bobam, nedrīkstēja nodot pašieceltai padomei, kas AA Sadraudzības lokā bija salīdzinoši nezināma. Kur tad galu galā sakņotos mūsu augstākā atbildība par pasaules kalpošanu? Un kas tādā gadījumā notiktu ar manu vadību pasaules kalpošanas jautājumos? Tagad AA vēsture liecina par to, kam tika nodota augstākā atbildība. Sentluisā mēs ar Dr. Bobu to nodevām pašām AA grupām.
Taču nepietika vien ar to, ka grupas uzņēmās augstāko varu un atbildību. Lai kāda būtu grupu vara, tās nespēja izpildīt jauniegūtos pienākumus, kamēr nebija deleģējušas lielāko daļu no saviem aktīvajiem pienākumiem. Tieši šī iemesla dēļ Anonīmo alkoholiķu Vispārējās kalpošanas konferencei tika piešķirta vispārīga atbildība par AA pasaules kalpošanas uzturēšanu, un tādējādi tā kļuva par visas AA Sadraudzības kalpošanas sirdsapziņu.
Tāpat kā mēs ar Dr. Bobu bijām sapratuši, cik svarīgi ir deleģēt lielu daļu mūsu aktīvo pilnvaru padomei, tāpat AA grupas atklāja, ka tām jādeleģē šīs pašas pilnvaras Vispārējās kalpošanas konferencei. Pēdējais vārds – galīgais lēmums nozīmīgos jautājumos – nepieder padomei vien. Saskaņā ar Konferences hartu, ko apstiprināja Sentluisā, šīs pilnvaras tagad pieder AA grupām un līdz ar to šo grupu konferencei – veidojumam, kas pārstāv visu mūsu Sadraudzību.
Tādējādi Anonīmo alkoholiķu Vispārējās kalpošanas konference – kā arī jebkuras vēlāk izveidotas tās apakšstruktūras – kļuvusi par mūsu Sadraudzības aktīvo balsi un faktisko sirdsapziņu teju ikvienā praktiskā jautājumā, kas skar pasaules kalpošanu.
Nododot šīs pilnvaras, mēs, vecbiedri, patiesi ceram, ka mums izdevies izvairīties no lamatām, kurās tik bieži iekritušas citas apvienības, jo to dibinātāji savulaik nespēja pienācīgi deleģēt un sadalīt viņu pašu pilnvaras, atbildību un vadību.
Lai tradicionāli izveidotu un uzturētu skaidri noteiktas darba attiecības starp grupām, konferenci, AA Vispārējās kalpošanas padomi un tās kalpošanas uzņēmumiem, darbiniekiem, komitejām un administratīvajiem vadītājiem un tādējādi nodrošinātu to efektīvu vadību, mēs iesakām katram no šiem pasaules kalpošanas elementiem piešķirt tradicionālas “lēmuma pieņemšanas tiesības”.
Vispārējo pienākumu ietvaros neatkarīgi no tā, vai šos pienākumus definē harta, rezolūcija vai ierasta kārtība, visām pasaules kalpošanas padomēm, komitejām un vadītājiem būtu jābūt tradicionālām tiesībām izlemt, kuras problēmas viņi risinās paši un kādos jautājumos viņi ziņos, konsultēsies vai lūgs specifiskas norādes. Mums jāuztic mūsu pasaules kalpotājiem šāda rīcības brīvība, jo citādi efektīva vadība nav iespējama. Tāpēc mēģināsim detalizētāk izvērtēt, kāpēc mūsu vadītājiem “lēmuma pieņemšanas tiesības” ir obligātas, un izpētīsim, kā šo principu var piemērot praktiski visos mūsu pasaules kalpošanas struktūras līmeņos.
Mēs redzējām, kā saskaņā ar “grupas sirdsapziņas” jēdzienu augstākās pilnvaras un augstākā atbildība par pasaules kalpošanas jautājumiem šodien pieder AA grupām. Mēs arī atzīmējām, kā, pamatojoties uz Konferences hartu un Otrās tradīcijas jēdzienu par “uzticamajiem kalpotājiem”, grupas ir nodevušas Vispārējās kalpošanas konferencei visas pilnvaras vadīt un risināt AA pasaules kalpošanas jautājumus.
Konferences un Vispārējās kalpošanas padomes hartas (2) vispārīgos vilcienos definē Konferences pilnvaras rīkoties visas AA sadraudzības vārdā. Šajos divos dokumentos plaši un konkrēti izskaidrotas deleģētās kalpošanas pilnvaras un pienākumi. Šie instrumenti lielos vilcienos raksturo attiecības starp grupām, konferenci, pilnvarotajiem un aktīvās kalpošanas struktūrvienībām. Šīs plašās definīcijas un apraksti ir neaizstājama atskaites sistēma, bez kuras mēs nespējam darboties.
Tomēr jau labu laiku ir skaidrs, ka šie ārkārtīgi svarīgie hartas noteikumi paši par sevi nevar nodrošināt gludu darbību vai pienācīgu vadību dažādajos kalpošanas līmeņos. Tas ir acīmredzams, un iemesli tam nav tālu jāmeklē.
Piemēram, tā kā augstākās pilnvaras pieder grupām, reizēm grupas var krist kārdinājumā izrīkot savus delegātus par to, kā tieši viņiem būtu jābalso noteiktos konferences jautājumos. Tā kā grupām pieder augstākās pilnvaras, nav šaubu, ka AA grupām ir tiesības to darīt. Ja tās uzstāj, tās var dot norādes jebkuros vai visos AA jautājumos.
Taču laba vadītprasme reti nozīmē augstāko piešķirto tiesību pilnīgu īstenošanu. Piemēram, ja grupas savus delegātus izrīkotu līdz pilnīgām galējībām, tad mēs balstītos uz kļūdainu pieņēmumu, ka grupas viedoklis lielākajā daļā [vispārējās] kalpošanas jautājumu būtu krietni pārāks par konferences viedokli. Praktiski runājot, tas gandrīz nekad tā nevarētu būt. Tikai retus jautājumus “izrīkotie” delegāti varētu risināt labāk nekā konference, kura savukārt pieņem lēmumus uz vietas, vadoties pēc visiem dzirdētajiem faktiem un diskusijām. Protams, ir skaidrs, ka konferencei vienmēr ir pilnībā jāatskaitās par pieņemtajiem lēmumiem. Tāpat ir vēlama konsultēšanās ar komiteju biedriem un grupu pārstāvjiem. Taču “izrīkotie” delegāti, kas nevar rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu konferences gala balsojumā, nemaz nav “uzticami kalpotāji” – viņi ir tikai ziņneši.
Konferences harta patiesībā nerisina šādas tipiskas problēmas. Tā ir plašs dokuments, ko var interpretēt dažādi. Saskaņā ar vienu interpretāciju, grupas var izrīkot delegātus, kā vien vēlas. Saskaņā ar citu – delegāti un padomes locekļi patiesībā var ignorēt šādas norādes, kad vien viņi uzskata to par nepieciešamu. Kā gan tādā gadījumā mēs varam praktiski izprast un līdzsvarot šādu stāvokli?
Aplūkosim vēl divus piemērus: lonferencei, kā vēlāk ilustrēsim, pieder gandrīz pilnīga praktiska vara pār padomes locekļiem, neraugoties uz padomes juridiskajām tiesībām. Kas notiktu, ja konferences delegāti sāktu neapdomīgi izmantot šo augstāko varu? Kas notiktu, ja viņi uzdotu padomes locekļiem sasteigtus un nepārdomātus pienākumus jautājumos, kuros padomes locekļi būtu krietni zinošāki par delegātiem? Ko tad?
Līdzīgas mulsinošas problēmas mēdza atklāties attiecībās starp padomes locekļiem un viņu pilnīgā pārvaldībā esošajām aktīvajiem kalpošanas uzņēmumiem – struktūrvienībām, kuras mūsdienās daļēji vada ārpuspadomes brīvprātīgie un algotie kalpotāji. Taču Vispārējās kalpošanas padome ir šo struktūrvienību tiešais īpašnieks. Tāpēc pilnvarotie drīkst pieņemt darbā un atlaist no darba – viņiem pieder augstākās pilnvaras. Taču, ja pilnvarotie nepārtraukti īstenotu savu augstāko un absolūto varu, ja viņi mēģinātu vadīt katru šo kalpošanas sturktūrvienību kustību, tad tajās strādājošie brīvprātīgie un algotie darbinieki ātri vien kļūtu demoralizēti; viņi sāktu izvairīties no atbildības un akli izpildītu pavēles; viņiem būtu jāizvēlas starp protestu un aiziešanu no amatu vai pakļaušanos un stagnāciju.
Tāpēc nepieciešams ieviest tradicionālu un praktisku principu, kas visos līmeņos nepārtraukti līdzsvaros pareizas attiecības starp augstāko varu un deleģēto atbildību. Kā gan mēs to varētu panākt?
Šādos apstākļos iespējamas trīs pieejas. Piemēram, mēs varētu atbrīvoties no visām juridiskām hartām, statūtiem, darba aprakstiem un tamlīdzīgiem dokumentiem. Tādā gadījumā katrai uzticamo kalpotāju grupai būtu pašai jāizlemj, kādas ir tās pilnvaras un pienākumi. Taču definētas struktūras trūkums būtu pilnīgs absurds; rezultātā rakstos tikai anarhija.
Protams, mēs varētu izvēlēties otru galējību. Mēs varētu atteikties no jebkādas rīcības brīvības, mēs varētu pašreizējai hartai pievienot dažādus noteikumus, regulas un statūtus, kuros atrunātu katru iespējamo rīcību vai apstākļus. Tas radītu pārāk daudz sarkano līniju – vairāk nekā AA spētu izturēt.
Taču pareizais šīs problēmas risinājums atrodams Otrās tradīcijas otrajā daļā, kas runā par “uzticamiem kalpotājiem”. Tas nozīmē, ka mums vajadzētu uzticēt saviem atbildīgajiem vadītājiem definēto pienākumu ietvaros pieņemt lēmumu, kādā veidā viņi interpretēs un piemēros savas pilnvaras un atbildību attiecībā pret radušos problēmu vai situāciju. Šādai rīcības brīvībai jābūt “lēmumu pieņemšanas tiesību” pamatā, un es esmu pārliecināts, ka mums nav ne mazākā iemesla baidīties piešķirt šīs nepieciešamās privilēģijas gandrīz ikvienā [vispārējās] kalpošanas līmenī.
Sadraudzībā vienmēr atradīsies pietiekami daudz augstāko pilnvaru, ar kuru palīdzību izlabot nemākulību, neefektīvu darbību vai pilnvaru ļaunprātīgu pārsniegšanu. Ja konference nestrādā kā nākas, grupas var atsūtīt labākus delegātus. Ja padome rīkojas nesaprātīgi, konference var ierobežot tās darbību vai pat reorganizēt padomes sastāvu. Ja kalpošana galvenajā mītnē sāk klibot, pilnvarotie var ievēlēt labākus vadītājus un noalgot labākus darbiniekus. Šie risinājumi ir plaši un konkrēti. Taču, kamēr vien mūsu [vispārējā] kalpošana funkcionē salīdzinoši labi (un mums vienmēr jāsaglabā gatavība piedot šad tad pieļautās kļūdas), tad “uzticībai” jābūt mūsu atslēgas vārdam, pretējā gadījumā mēs paliksim bez vadītājiem.
Manuprāt, šie ir iemesli, kāpēc mums vajadzētu nekavējoties piešķirt visām mūsu kalpošanas struktūrvienībām un cilvēkiem tradicionālas “lēmuma pieņemšanas tiesības”. Mūsu pasaules kalpošanas struktūrā šīs “lēmuma pieņemšanas tiesības” varētu praktiski piemērot šādi:
A. Izņemot hartas noteikumus, kas nosaka pretēji, konferencei vienmēr jābūt iespējai izlemt, kuros jautājumos tā pilnībā izmantos savas pilnvaras un kuros jautājumos tā pēc padoma vai noteiktām vadlīnijām vērsīsies pie AA grupām (vai viņu komiteju biedriem vai vispārējās kalpošanas pārstāvjiem).
Tāpēc nepieciešams skaidri saprast un vienoties, ka mūsu konferences delegāti primāri kalpo AA sadraudzībai kopumā – ka viņi pārstāv savus attiecīgos reģionus tikai sekundāri. Tādējādi galīgo lēmumu pieņemšanā Vispārējā kalpošanas konferencē viņiem jābūt tiesībām balsot saskaņā ar viņu pašu tā brīža pārliecību un sirdsapziņu.
B. Tāpat Vispārējās kalpošanas padomes pilnvarotie (protams, darbojoties saskaņā ar viņu pašu hartas un statūtu noteikumiem) ir vienmēr jābūt tiesībām izlemt, kad viņi rīkosies saskaņā ar savām pilnvarām un kad viņi lūgs konferences palīdzību, apstiprinājumu, ieteikumu vai tiešu lēmumu un vadību.
C. Savu skaidri definēto vai ierasto pienākumu ietvaros visiem Galvenās mītnes kalpošanas uzņēmumiem, komitejām, personālam vai administratīvajiem vadītājiem jābūt tiesībām izlemt, kad viņi rīkosies paši un kad meklēs problēmas risinājumu augstākā pilnvaru līmenī.
Šīs “lēmuma pieņemšanas tiesības” nekad nedrīkst kalpot par attaisnojumu, lai nesniegtu atbilstošus ziņojumus par visām nozīmīgajām darbībām; tās nekad nevajadzētu izmantot par iemeslu nepārtraukti pārkāpt skaidri noteiktas pilnvaras, nedz arī par attaisnojumu pastāvīgi izvairīties no konsultēšanās ar tiem, kuriem ir tiesības izteikt viedokli pirms svarīga lēmuma pieņemšanas vai darbības uzsākšanas.
Visas mūsu AA programmas pamatā ir abpusējas uzticēšanās princips. Mēs uzticamies Dievam, mēs uzticamies AA un mēs uzticamies viens otram. Tāpēc mazākais, ko varam darīt, ir uzticēties mūsu kalpojošajiem vadītājiem. “Lēmuma pieņemšanas tiesības”, kuras mēs tiem piešķiram, ir ne vien praktisks rīks, ar kura palīdzību viņi var efektīvi rīkoties un vadīt, bet tas ir arī mūsu nerakstītās uzticēšanās simbols.
(2) Lai gan Bils šeit runā par divām hartām – Konferences hartu un Padomes hartu –, visticamāk, viņš šeit domā padomes kā juridiskas personas statūtus. (Tulk. piezīme.)
Visā mūsu konferences struktūrā katrā atbildības līmenī mums jāuztur tradicionālas “līdzdalības tiesības”, lai nodrošinātu katru pasaules kalpotāju klasifikāciju vai grupu ar balsošanas pārstāvību atbilstoši proporcionāli piešķirtajiem pienākumiem.
Līdzdalības princips ir rūpīgi iestrādāts mūsu konferences struktūrā. Konferences harta īpaši izceļ, ka pilnvarotie, mūsu kalpošanas uzņēmumu (A.A. World Services, Inc. un The A.A. Grapevine, Inc.) vadītāji kopā ar administratīvajiem darbiniekiem vienmēr būs balsstiesīgi Vispārējās kalpošanas konferences biedri.
Tieši šo pašu principu patur prātā, kad Vispārējās kalpošanas padome ievēl tai piederošo aktīvās kalpošanas uzņēmumu A.A. World Services, Inc. un The A.A. Grapevine, Inc. vadītājus. Vispārējās kalpošanas padome šo korporatīvo vadītāju amatos, ja vēlētos, varētu iecelt tikai pašus pilnvarotos. Taču spēcīga tradīcija ar laiku ieguvusi tādu svaru, lai tas nekad nenotiktu.
Piemēram, A.A. World Services, Inc. (ieskaitot AA izdevniecību) šobrīd ir septiņi direktori, no kuriem tikai divi ir padomes locekļi. Pārējie pieci ārpuspadomes direktori ir trīs brīvprātīgie ar pieredzi biroju vadībā un izdevējdarbībā, un divi direktori, kas ir algoti darbinieki: ģenerāldirektors un viņa asistents. Ģenerāldirektors tradicionāli ir A.A. World Services, Inc. prezidents, un viņa asistents ir viceprezidents. Lai uzturētu savstarpēju komunikāciju, Grapevine redaktors vai kāds žurnāla darbinieks vai viņa pārstāvis tiek aicināti piedalīties A.A. World Services, Inc. sapulcēs.
Tāpēc A.A. World Services, Inc. un tās izdevniecības aktīvā vadība sastāv no pilnvarotajiem, kuru misija ir uzraudzīt šo projektu pienācīgu vadību, brīvprātīgiem ekspertiem, kas sniedz ieguldījumu ar savu padomu un profesionālo pieredzi, un diviem algotiem biroja administratīvajiem vadītājiem, kuri paveic lielāko daļu darba. No tā var redzēt, ka ikviena departamenta biedrs ir arī direktors un tādējādi tiesīgs balsot – ka ikvienam uzņēmuma administratoram ir konkrēts amats, kas praktiski un tiesiski definē viņa (vai viņas) patieso statusu un atbildību.
Šāda tipiski korporatīva biznesa vadība viegli nodrošina pareizu balsstiesību “līdzdalību”. Klātesošs ir ikviens darba paveikšanai nepieciešamais elements. Nevienam departamentam nav absolūtas varas pār citu. Šī ir korporatīvā jeb “līdzdalības” biznesa vadības metode, kas atšķiras no struktūrām, kas tik bieži sastopamas daudzās institucionālās, militārās un valdības aģentūrās, kur augstākā līmeņa vadītāji vai cilvēku grupas bieži vien atrodas pilnīgā varas pozīcijā pār citiem.
Mums vajadzētu atzīmēt, ka septiņi (4) A.A. Grapevine direktori ir ievēlēti saskaņā ar tiem pašiem principiem kā A.A. World Services, Inc. direktori. Arī šeit mēs sastopam pilnvarotos, brīvprātīgos ekspertus un algotus darbiniekus, kuri saskaņoti rīkojas kā uzņēmuma aktīvie menedžeri. Arī šeit A.A. World Services pārstāvim jāpiedalās visās Grapevine sapulcēs – gan korporatīvajās, gan redakcionālajās.
Tāpat Vispārējās kalpošanas padome stingri ievēro “līdzdalības” principu, kad tās priekšsēdētājs izvirza kandidātus padomes pastāvīgajām komitejām. Šīm svarīgajām pozīcijām parasti izvēlas noteiktu skaitu ārpuspadomes biedru un algotu biroja darbinieku. Tāpat kā aktīvās kalpošanas uzņēmumos, šie paši elementi gandrīz vienmēr atrodami arī šajās komitejās, t.i. Vispārējās kalpošanas padomes locekļi, ārpuspadomes eksperti un viens vai vairāki biroja darbinieki, kuri paveic lielāko daļu melnā darba. Visiem ir balsstiesības, un tāpēc visi var patiesi “līdzdarboties”. Kad pienācis laiks balsot, nav “augstāku” biedru, nav “zemāku” biedru un nav “padomdevēju”.
Diemžēl šim ārkārtīgi efektīvajam un vienojošajam “līdzdalības” principam visos atbildības līmeņos ir viens nepieciešams izņēmums. Biedri, kuri ieņem algotus amatus, nevar kļūt par pilnvarotajiem. To nevar pieļaut, jo šāda prakse negatīvi ietekmētu AA pilnvaroto padomes četru gadu rotācijas principu. Un, ja kādreiz konferencei vajadzētu reorganizēt Vispārējās kalpošanas padomi, algotie padomes locekļi personisko interešu dēļ varētu izrādīties visgrūtāk nomaināmie. Tomēr mūsdienu pilnvarotie tradicionāli aicina algotos administratīvos vadītājus, biroja darbiniekus, grāmatvežus un citus darbiniekus, kuru ziņojumi vai padomi varētu būt nepieciešami, apmeklēt regulārās ceturkšņa padomes sēdes. Tādējādi pilnvarotie nonāk tiešā komunikācijā ar šiem darbiniekiem, kuri tādējādi jūtas vajadzīgi un noderīgi. Lai gan viņi nevar balsot, šie darbinieki var brīvi piedalīties debatēs.
“Līdzdalības” principa uzturēšana mūsu kalpošanas struktūrā – tiem no mums, kuri jau saprot tā piemērošanu un sniegtās priekšrocības – ir augstākajā mērā nozīmīgs mūsu nākotnes jautājums. Taču pieredze liecina, ka katra jauna delegātu un padomes locekļu paaudze neizbēgami centīsies vājināt, pārveidot vai atmest korporatīvās “līdzdalības” principu. Katru gadu daži delegāti apšaubīs uzņēmumu direktoru, darbinieku un pat padomes locekļu tiesības balsot konferencē. Jauni brīvprātīgie uzņēmumu direktori jautās, kāpēc kādai algotai darbiniecei vajadzētu kļūt arī par direktori un tādējādi tikt pie balsstiesībām. Laiku pa laikam kāds vēlēsies likvidēt A.A. World Services, Inc. un The A.A. Grapevine, Inc. Kāds uzstās, ka šie atsevišķie uzņēmumi ir jāpārveido par Vispārējās kalpošanas padomes “departamentiem” vai “komitejām”, kuras pārvaldītu galvenokārt paši pilnvarotie. Manuprāt, ir tik vitāli svarīgi, lai mēs paturētu šīs tradicionālās “līdzdalības tiesības”, saskaroties ar ikvienu mēģinājumu tās aizslaucīt, tāpēc šeit vajadzētu padalīties ar savu sākotnējo pieredzi, kas saistīta ar šo problēmu.
Agrīnajos laikos AA Galveno mītni vadīja saskaņā ar autoritāriem un institucionāliem principiem. Tolaik pilnvarotie neredzēja vajadzību deleģēt savas vadības pilnvaras vai balsstiesīgā līdzdalībā sadarboties ar kādu citu ārpus viņu pašu struktūrvienības. Rezultātā bieži vien radās nepatikšanas un pārpratumi, un tieši šīs smagās pieredzes rezultātā beidzot dzima “līdzdalības” princips. Šo mācību nācās apgūt, ejot pa grūtāko ceļu, taču tā tika apgūta.
Mēs redzējām, kā Dr. Bobs un es nodevām pilnvaroto padomei tiesiskās pilnvaras pār mūsu kalpošanas līdzekļiem. Tostarp mūsu literatūru, finanšu līdzekļus, sabiedriskās attiecības un AA Vispārējās kalpošanas biroju. Tieši šādā veidā mūsu agrīnie padomes locekļi ieguva visas iespējamās pilnvaras. Taču lielākā daļa patiesās atbildības par AA galvenās mītnes vadīšanu balstījās uz mani, manu asistenti un viņas darbiniekiem. No vienas puses bija pilnvarotie, kuriem bija absolūta vara, bet no otras puses bija dibinātāji un biroja vadītāji, kuriem bija liela atbildība, bet praktiski nekādu pilnvaru. Tā bija sava veida šizofrēnija, kas sagādāja īstas nepatikšanas.
Dabiski, ka pilnvarotie, kuriem piederēja visas pilnvaras un nauda, uzskatīja, ka viņu pienākums būtu tieši vadīt biroju un aktīvi pārraudzīt praktiski katru darbu. Lai to panāktu, tika izveidotas divas padomes komitejas, politikas (policy) komiteja un administratīvā komiteja. Mums birojā nebija nekādas teikšanas šajās komitejās un tādējādi nekādas reālas “līdzdalības”. Protams, es varēju apmeklēt pilnvaroto padomes sēdes, lai pārliecinātu vai konsultētu, un tas pats attiecās arī uz komiteju sēdēm. Taču mana asistente, kura paveica lielāko daļu biroja darba, nevarēja piedalīties pilnvaroto padomes sēdēs, bet komiteju sēdēs viņu aicināja tikai tad, lai sniegtu ierosinājumus un atskaites, atbildētu uz jautājumiem un saņemtu rīkojumus. Reizēm šīs komitejas mums izsniedza savstarpēji pretrunīgus norādījumus.
Situāciju sarežģīja vēl kāds zobrats vadības mehānismā. Mūsu izdevniecība (tolaik Works Publishing, Inc.), protams, pilnībā piederēja pilnvaroto padomei. Ja neskaita vienu būtisku īpatnību, Works Publishing, Inc. kļuva par pilnīgu “marioneti”. Tai nebija nekādas saistības ar aktīvo vadību, neskaitot čeku izrakstīšanu biroja un izdevniecības izdevumiem. Kāds mans vecs AA draugs, pilnvaroto padomes mantzinis, parakstīja šos čekus. Vienreiz, nebūdams labā omā, viņš saplēsa visus mūsu maksājuma čekus, jo mana asistente bija tos iesniegusi pāris dienas par agru, lai meitenes birojā varētu nopirkt Lieldienu aubes. Tobrīd mēs sākām prātot, cik daudz absolūtās varas pār naudu un cilvēkiem jebkurš no mums, dzērājiem, vispār varēja izturēt. Un cik daudz šādu spaidu mēs, alkāni, varētu paciest. Jebkurā gadījumā, bija pilnīgi skaidrs, ka mūsu galveno mītni nevarēja vadīt divas izpildkomitejas un marionetes uzņēmums, kur katrs varēja bezierunu kārtībā izrīkot padotos.
Jāpiezīmē, ka mūsdienās mēs, dzērāji, spējam “pārvārīt” un pieņemt kritiku labāk nekā agrāk. Taču arī tad es negribētu redzēt mūs atgriežamies laikos, kad nebija līdzdalības principa. Tagad, kad mums ir vairāk kalpotāju un jāpārvalda vairāk naudas, baidos, ka rezultāts būtu tieši tāds pats un varbūt pat vēl sliktāks. Saplēsto čeku incidentā tiešām nebija nekā īpaša. Katru reizi, kad izveidojas absolūta vara, tā sekmē šādu noslieci uz pārlieku dominēšanu visās lietās – gan lielās, gan mazās.
Pagāja gadi, līdz mēs sapratām, ka nekad nedrīkstam nodot visas pilnvaras vienai grupai un visu faktisko atbildību – kādai citai grupai un sagaidīt efektīvu darbību, nemaz nerunājot par saskaņu. Protams, neviens neiebilst pret augstāko pilnvaru ideju. Mēs esam tikai pret to neatbilstošu izmantošanu un pārkāpšanu. “Līdzdalības” princips parasti var apturēt šādas demoralizējošas muļķības, pirms tās sākušās.
Aplūkosim vēl kādu līdzdalības problēmas aspektu. Augstākās pilnvaras par kalpošanu jāpieder AA grupām, bet pieņemsim, ka grupas, izjūtot savu lielo varu, mēģinātu tās pārmērīgi īstenot, nosūtot tādus delegātus, kuri būtu stingri instruēti, kā balsot lielākajā daļā jautājumu. Vai delegātiem šķistu, ka viņi ir līdzdalībnieki, uzticami kalpotāji? Nē, viņi justos kā aģenti un norādījumu pildītāji.
Paši delegāti, protams, varētu tāpat izturēties pret padomes locekļiem. Delegātu vara būtu tik liela, ka viņi drīz vien varētu likt pilnvarotajiem justies kā pakalpiņiem, gluži kā paši pilnvarotie, to neapzinādamies, lika justies galvenās mītnes darbiniekiem. Tāpēc, ja konference izdomās atņemt balsstiesības pilnvarotajiem un ja pilnvarotie atņems uzņēmumos kalpojošajiem brīvprātīgajiem un algotajiem darbiniekiem tiesības balsot sava uzņēmuma un konferences darba līmenī, mēs būsim izmetuši visu šo pagātnes pieredzi vējā. Tādā gadījumā balsstiesību līdzdalības princips būtu sāpīgi jāmācās no jauna.
Viens no argumentiem, lai atņemtu pilnvarotajiem vai kalpošanas darbiniekiem balsstiesības konferencē, ir šāds: tiek uzskatīts, ka ir bīstami atļaut kalpotājiem un pilnvarotajiem balsot par viņu iepriekš paveikto, piemēram, viņu gada atskaitēm. Līdz zināmam brīdim šis arguments ir pamatots. Tradicionāli nav šaubu, ka gan pilnvarotajiem, gan citiem kalpošanas darbiniekiem vajadzētu atturēties no balsošanas par pašu padarītā darba ziņojumiem.
Taču tie, kas gatavi pilnībā atmest pilnvaroto padomes un kalpošanas darbinieku balsstiesības konferencē, neņem vērā to, ka šādi ziņojumi sastāda tikai nelielu daļu no viņu darba. Konferenci vairāk interesē pamatnostādnes, plāni un rekomendācijas, kas stāsies spēkā nākotnē. Balsstiesību liegšana pilnvarotajiem un kalpošanas darbiniekiem šādos jautājumos acīmredzami nebūtu prātīga. Kāpēc gan lai mūsu konferencei liegtu šādu zinošu cilvēku balsstiesības? (5)
Iespējams, kāds iebildīs, ka konferences balsojumos ar mazu balsu pārsvaru padomes locekļu un kalpošanas darbinieku balsu summa varētu ietekmēt konkrēta jautājuma likteni. Bet kāpēc ne? Mūsu pilnvarotie un kalpošanas darbinieki nav mazāk apzinīgāki, pieredzējušāki un gudrāki par delegātiem. Vai ir kāds labs iemesls, lai viņu balsis nebūtu vēlamas? Skaidrs, ka nav. Tādējādi mums jāuzmanās no tendencēm nākotnē liegt mūsu pilnvarotajiem vai kalpošanas darbiniekiem balsstiesības konferencē, izņemot īpašas situācijas, kas skar ziņojumus par paveikto darbu, amatu aprakstus vai atalgojumu, vai visaptverošas padomes reorganizācijas gadījumā, ja to izraisījusi padomes nespēja funkcionēt. Taču to nekad nevajadzētu izmantot par iemeslu liegt pilnvarotajiem balsot par strukturālām pārmaiņām. Tāpat jāizceļ fakts, ka reālajā praksē mūsu pilnvarotie un galvenās mītnes darbinieki nekad nav balsojuši kā “frakcija”. Viņu savstarpējo viedokļu atšķirības gandrīz vienmēr ir tikpat asas un ievērojamas kā domstarpības pašu delegātu vidū.
“Līdzdalības” principam ir vēl kāds labs pamatojums, kas saistīts ar mūsu garīgajām vajadzībām. Mēs visi jūtam dziļu vēlmi piederēt. Mēs vēlamies brālīgas AA partnerattiecības. Mūsu gaišais ideāls paredz, lai AA “garīgajā apvienībā” nekad nebūtu “otrās šķiras” pilsoņu. Manuprāt, dziļi sirdī tieši to mēs esam centušies sasniegt mūsu pasaules kalpošanas struktūrā. Iespējams, tas ir galvenais iemesls, kāpēc mums jāturpina sekmēt “līdzdalība” ikvienā nozīmīgā līmenī. Gluži kā nav otrās šķiras anonīmo alkoholiķu, nevajadzētu būt arī otrās šķiras pasaules kalpošanas darbinieku. Tāpēc “līdzdalības tiesības” ir pretsvars augstākajām pilnvarām, jo tās mazina šo pilnvaru skarbumu vai kļūmīgu piemērošanu. Tās arī mudina tos, kuri kalpo AA, pieņemt disciplīnas, kādas vajadzīgas dažiem mūsu kalpošanas uzdevumiem. Tas notiek, kad esam pārliecināti, ka piederam – kad mūsu “līdzdalības” fakts pārliecina mūs, ka patiešām esam “uzticami kalpotāji”, kā aprakstīts AA Otrajā tradīcijā.
____________________________
(3) Šobrīd A.A. World Services valdē ir deviņi direktori, no kuriem četri ir pilnvaroto padomes locekļi.
(4) Šobrīd deviņi
(5) Ir vēl kāds ļoti praktisks iemesls, kāpēc konferences delegātiem nevajadzētu piešķirt absolūtu balsstiesību pārsvaru pār pilnvarotajiem, kalpošanas direktoriem un darbiniekiem. Jāpatur prātā, ka mūsu delegāti nekad nevar būt kā parlaments nepārtrauktā sasaukumā ar savām darba komisijām, vēlētiem vadītājiem utt. Mūsu delegāti nevar funkcionēt šādā formātā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi satiekas tikai pāris dienas gadā. Tādējādi viņi nevar plaši pārzināt daudzās problēmas, par kurām viņiem ir jābalso. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc atļaut labāk informētajam pilnvaroto un galvenās mītnes darbinieku mazākumam balsstiesības gadījumos, kuros nav iesaistītas viņu pašu intereses.
Visā mūsu struktūrā jādominē tradicionālām “apelācijas tiesībām”, tādējādi nodrošinot, ka
mazākuma viedoklis tiks uzklausīts un personīgās sūdzības tiks rūpīgi izskatītas.
Saskaņā ar apelācijas tiesību principu ikviens mazākuma pārstāvis – vai tas būtu personāla, komiteju, kalpošanas uzņēmumu valdes loceklis vai padomes loceklis – ir jāmudina iesniegt mazākuma ziņojumu, kad vien viņš uzskata, ka vairākums pieļauj būtisku kļūdu. Ja mazākums uzskata problēmu par tik nopietnu, ka kļūdainais lēmums varētu nopietni ietekmēt AA kopumā, šīs tiesības kļūst par viņu faktisko pienākumu iesniegt konferencei mazākuma ziņojumu.
Piešķirot šīs tradicionālās “apelācijas tiesības,” mēs apzināmies, ka mazākumam bieži vien var būt taisnība – ka arī tad, ja viņi kļūdās daļēji vai pilnīgi, izmantodami savas “apelācijas tiesības”, viņi joprojām sniedz mums ļoti noderīgu pakalpojumu, rosinot pamatīgu un rūpīgu diskusiju par svarīgiem jautājumiem. Tādējādi uzklausīts mazākums ir mūsu galvenā aizsardzība pret neinformētu, maldīgu, pārsteidzīgu un dusmīgu vairākumu.
Tradicionālās “apelācijas tiesības” ļauj jebkuram mūsu kalpošanas struktūras darbiniekam, algotam vai ne, iesniegt lūgumu izskatīt personisku sūdzību un, ja viņš tā vēlas, nodot to tieši Vispārējās kalpošanas padomei. Viņam vai viņai jāspēj to izdarīt, nebaidoties no aizspriedumiem vai nosodījuma. Lai gan praksē šīs tiesības tiek izmantotas reti, šo tiesību pastāvēšana vienmēr atturēs pie varas esošos no netaisnīgas pilnvaru izmantošanas. Protams, mūsu darbiniekiem vajadzētu ar prieku pieņemt savam amatam atbilstošas norādes un pienākumus, taču ikvienam vajadzētu būt apziņai, ka viņiem nav klusējot jāpacieš nevajadzīga un netaisna personiska uzkundzēšanās.
Attiecībā gan uz “apelāciju”, gan “petīciju”, es priecājos, ka AA pasaules kalpošanā šīs vērtīgās prakses un tiesības vienmēr atradušas labu izmantojumu. Tāpēc es tās uzlieku uz papīra, lai nostiprinātu un paplašinātu to nākotnes pielietojumu.
Tiesībām uz “apelāciju” un “petīciju”, protams, ir viens kopējais mērķis – aizsargāt mazākuma uzskatus un viedokļus un izmantot tos pēc iespējas labākā veidā. Tā vienmēr ir bijusi un joprojām ir visu brīvo pārvaldes sistēmu un demokrātisko sabiedrību centrālā problēma. Anonīmajos alkoholiķos individuālai brīvībai ir milzīga nozīme. Piemēram, jebkurš alkoholiķis kļūst par AA biedru, kolīdz viņš tā paziņo; mēs nevaram atņemt viņa tiesības piederēt. Tāpat nevaram uzspiest mūsu biedriem kaut kam ticēt vai kaut ko maksāt. Mūsu harta satur daudzas mazākuma privilēģijas un brīvības.
Aplūkojot mūsu pasaules kalpošanu, atklājam, ka arī šajā jomā mūsu uzticība mazākuma grupām ir mērojusi tālu ceļu. Saskaņā ar Otro tradīciju AA pasaules kalpošanā augstākā autoritāte ir grupas sirdsapziņai, un tas tā vienmēr būs attiecībā uz visām lielajām problēmām, ar kurām saskarsimies. Taču AA grupas ir sapratušas, ka pasaules kalpošanas mērķu sasniegšanai “AA grupu sirdsapziņai” kā kopumam ir noteikti ierobežojumi. Daudzos kalpošanas jautājumos tām nav tiešas rīcībspējas, jo tās nevar būt pietiekami informētas par aktuālajām problēmām. Tāpat arī lielu satricinājumu brīžos grupas sirdsapziņa ne vienmēr var kalpot par labāko ceļvedi, jo šādas problēmas var uz laiku traucēt tās efektīvu un saprātīgu funkcionēšanu. Tāpēc gadījumos, kad grupas sirdsapziņa nevar vai tai nevajadzētu rīkoties tieši, kas rīkojas tās vietā?
Otrās tradīcijas otrā daļa sniedz mums atbildi, definēdama AA vadītājus kā “uzticamus kalpotājus”. Šiem kalpotājiem vienmēr jābūt gataviem darīt grupu labā to, ko grupas acīmredzami nevar vai tām nevajadzētu darīt pašām. Rezultātā kalpotāju pienākums ir izmantot viņu pašu informētību un spriestspēju, pat ja reizēm tas ir pretrunā ar neinformētu vai neobjektīvu grupas viedokli.
Tādējādi redzams, ka pasaules kalpošanas darbībā AA bieži vien uzticas nelielam, bet patiesi kvalificētam mazākumam – aptuveni simts Vispārējās kalpošanas konferences biedriem – rīkoties kā AA grupu sirdsapziņai lielākajā daļā mūsu kalpošanas jomu. Līdzīgi citām brīvām apvienībām mums ir jāuzticas mūsu kalpotājiem, apzinoties, ka gadījumā, ja viņi nespēs pildīt savus pienākumus, mums joprojām būs plašas iespējas viņus atsaukt un nomainīt.
Iepriekšminētie novērojumi vispārīgi ilustrē AA rūpes par individuālu biedru brīvību un aizsardzību un visas Sadraudzības vēlēšanos uzticēties spējīgiem un apzinīgiem kalpotājiem strādāt mūsu labā savās noteiktajās nozarēs. Kā ilglaicīgs šādas uzticības baudītājs, esmu pārliecināts, ka daudzi AA vecbiedri vēlētos, lai līdz ar savējo es izteiktu arī viņu pateicību.
1951. gadā, kad Vispārējās kalpošanas konference sāka darboties eksperimentālā režīmā, šāda uzticības pilna attieksme bija kļuvusi par neatņemamu AA dzīves sastāvdaļu. Tāpēc dabiski, ka tad, kad tapa mūsu Konferences hartas melnraksts, mēs šajā dokumentā ielikām nosacījumus, kas nodrošinātu cieņu un rūpes par mazākuma viedokli. Piemēram, to ilustrē “Trešā mantojuma” metode delegātu atlasē. Ja vairākuma kandidāts nevar savākt divas trešdaļas sava štata vai reģiona pārstāvju balsu, viņam jāievieto savs vārds cepurē kopā ar vienu vai vairākiem mazākuma kandidātiem. Šāda lozēšana mazākuma kandidātiem nodrošina iespējas, kas vienlīdzīgas vairākuma izvēlei.
Strikti izsakoties, demokrātija darbojas saskaņā ar vairākuma gribu neatkarīgi no tā, cik niecīgs ir vairākuma pārsvars. Tāpēc, piekāpjoties mazākuma viedoklim un nereti demonstrētajai gudrībai, mēs dažkārt ierobežojam demokrātijas loloto principu galējo lēmumu pieņemt, balstoties uz vienkāršu vairākuma balsojumu. Taču mēs esam atklājuši, ka mūsu Trešā mantojuma delegātu ievēlēšanas metode ir lielā mērā stiprinājusi demokrātijas garu mūsu vidū. Tā stiprina vienotību, veicina sadarbību, un, kad delegāts tiek beidzot izvēlēts, neapmierinātais mazākums vairs nevarēs celt iebildumus. Mūsuprāt, lai stiprinātu patieso demokrātijas garu, labāk ņemt vērā mazākuma viedokli nekā akli sekot noteikumam, kas vienmēr uzstāj uz bezierunu padošanos niecīgam balsu pārsvaram.
Aplūkosim vēl vienu piemēru: mūsu cieņa pret mazākuma nostāju, kā arī tiekšanās pēc vienotības un noteiktības bieži vien mudina AA Vispārējās kalpošanas konferenci plaši diskutēt par svarīgiem AA darbības jautājumiem, ja vien nav nepieciešams tūlītējs vai steidzams lēmums. Daudzos gadījumos konference ir uzstājusi, ka jāturpina debates pat tādos gadījumos, kad viegli varētu savākt divu trešdaļu vairākumu. Šāda tradicionāla brīvprātības politika liecina par īstu apdomību un dziļu cieņu pret mazākuma uzskatiem. Ja vien no tā absolūti nevar izvairīties, konference parasti ir atteikusies pieņemt jebkādus svarīgus lēmumus ar mazāk nekā divām trešdaļām balsu.
Tādi paši apsvērumi par mazākuma nostāju atrodami hartas atrunā, ka nevienu konferences lēmumu nevar uzskatīt par saistošu Vispārējās kalpošanas padomei, ja tas nav pieņemts ar divām trešdaļām konferences kvoruma balsu. Tas padomei nodrošina veto tiesības gadījumos, kad vairākumam nav ievērojama pārsvara. Balstoties uz šo atrunu, padomes locekļi, ja viņi tā vēlas, var uzstāt uz diskusiju turpināšanu, lai novērstu jebkādus mēģinājumus pieņemt pārsteidzīgus vai emocionālus lēmumus. Praksē padomes locekļi reti izmanto šo iespēju. Visbiežāk viņi atbalsta vienkāršo vairākumu, īpaši – kad skaidri nepieciešama tūlītēja rīcība attiecībā uz mazāk kritiskiem jautājumiem. Taču viņiem vienmēr ir izvēle, vai uzlikt veto vienkāršā vairākuma lēmumam vai sekot tam. Arī šeit tiek atzīta uzticamā mazākuma konstruktīvā vērtība.
Ja šo dāsno mazākuma privilēģiju atzīšanu mēs papildinām ar tradicionālajām “apelācijas” un “petīcijas” tiesībām, tad esmu pārliecināts, ka mēs esam nodrošinājuši katru mazākumu – gan grupu, gan indivīdu līmenī – ar rīkiem, kā pildīt viņu pasaules kalpošanas pienākumus pašapzinīgi, harmoniski un labi.
Pirms vairāk nekā gadsimta kāds jauns franču augstmanis vārdā Tokvils ieradās Amerikā, lai palūkotos uz jauno Republiku. Lai gan daudzi viņa draugi bija zaudējuši dzīvības un bagātību Franču revolūcijā, Tokvils bija demokrātijas dedzīgs piekritējs. Viņa rakstītais par cilvēku valdību un valdību cilvēkiem ir kļuvis par klasiku, ko tagad studē tik rūpīgi kā nekad agrāk.
Visos savos politiskajos spriedumos Tokvils uzstāja, ka demokrātijas lielākie draudi vienmēr būs apātiska, savtīga, neinformēta vai dusmīga vairākuma “tirānija”. Viņaprāt, tikai patiesi apzinīgi pilsoņi, kas vēlas aizsargāt un saglabāt mazākuma tiesības un viedokli, var nodrošināt brīvas un demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanu. Šodien visā pasaulē mēs esam liecinieki vairākumu tirānijai un pat vēl ļaunākai mazākumu tirānijai, kas apveltīta ar absolūtu varu. Tokvils neatbalstītu nevienu no tām, un mēs, anonīmie alkoholiķi, labprāt viņam piekrītam.
Mēs ticam, ka demokrātijas gars mūsu Sadraudzībā un mūsu pasaules kalpošanas struktūrā izdzīvos vienmēr par spīti pretspēkiem, kas bez šaubām turpinās mūs graut. Par laimi, mums nav jāuztur tāda pārvalde, kas uzspiež vienprātību ar sodu palīdzību. Mums tikai nepieciešams uzturēt kalpošanas struktūru, kas ievēro mūsu Tradīcijas, veido un rīkojas saskaņā ar mūsu pamatnostādnēm un neatlaidīgi nes vēsti tiem, kuri cieš.
Tādējādi mēs ticam, ka nekad pakļausimies nedz vairākuma, nedz mazākuma tirānijai, ja rūpīgi definēsim attiecības starp mazākumu un vairākumu un nekavēsimies iet mūsu pasaules kalpošanas ceļu, balstoties uz Divpadsmit soļiem, Divpadsmit tradīcijām un mūsu Konferences hartu – kurā, kā esmu pārliecināts, mēs kādu dienu ierakstīsim šīs tradicionālās apelācijas un petīcijas tiesības.
Vispārējās kalpošanas konferencei pieder galvenā atbildība uzturēt mūsu pasaules kalpošanu visas AA Sadraudzības vārdā, un tradicionāli tā pieņem galīgos lēmumus attiecībā uz liela mēroga vispārējās politikas un finanšu jautājumiem. Taču konference arī atzīst, ka galvenā iniciatīva un aktīvā atbildība lielākajā daļā šo jautājumu primāri jāuzņemas konferences pilnvarotajiem, kad tie rīkojas kā Anonīmo alkoholiķu Vispārējās kalpošanas padome.
Gluži kā AA grupas nespēj izlēmīgi rīkoties pasaules kalpošanas jautājumos, ja vien tās nedeleģē lielu daļu aktīvo pilnvaru un atbildības savai konferencei, tāpat arī konferencei savukārt jādeleģē plašas administratīvas pilnvaras Vispārējās kalpošanas padomei, lai tās locekļi varētu brīvi un efektīvi rīkoties ārpus konferences sasaukuma.
Šī kritiskā nepieciešamība pēc padomes locekļu rīcības brīvības raisa vairākus svarīgus jautājumus. (6) AA Vispārējās kalpošanas padomei jābūt visietekmīgākai pasaules kalpotāju grupai uzreiz pēc konferences, tāpēc mums rūpīgi jāapsver pilnvaru, atbildības, līderības un juridiskā statusa veids un samērs, kāds padomes locekļiem nepieciešams, lai viņi varētu maksimāli efektīvi kalpot turpmākos gadus. Mums būs jāpārskata un, iespējams, jālabo mūsu pašreizējās padomes locekļu atlases metodes. Mums būs skaidri jādefinē vairākas profesionālas un finanšu prasmes, kas vienmēr būs nepieciešamas sabalansētai padomes darbībai. Tikai tādā veidā mēs varēsim nodrošināt tās ilgtspējīgu vadītspēju nākotnē.
Lai izvairītos no pastāvīgiem pārpratumiem, vajadzēs precīzi definēt padomes attiecības ar konferenci un aktīvās kalpošanas uzņēmumiem, A.A. World Services, Inc. (tai skaitā A.A. Publishing) un A.A. Grapevine Inc., mūsu ikmēneša žurnālu. Lielos vilcienos šīs attiecības jau ir iezīmētas Konferences hartā un zināmā mērā jau aplūkotas iepriekšējās lappusēs. Taču mums joprojām nepieciešams tās interpretēt un detalizēti atrunāt. Protams, mēs nevēlamies šīs attiecības iesaldēt stingrās norādēs. Lai cik apmierinoša un pareiza šķiet mūsu pašreizējā kārtība, nākotne atklās trūkumus, kurus līdz šim neesam paredzējuši. Jauni apstākļi varētu prasīt uzlabojumus vai pat ievērojamas izmaiņas. Šī iemesla dēļ pašai konferencei ir plašas iespējas viegli grozīt mūsu kalpošanas hartu.
Taču būtiski atcerēties, ka visa mūsu pašreizējā struktūra, ieskaitot AA padomes locekļu statusu, balstās uz lielu pieredzi, kuras aprakstīšana un izskaidrošana ir šo rakstu mērķis. Kad tas izdarīts, mūs vairs nekavēs izpratnes trūkums, kas mūs varētu kārdināt pieņemt sasteigtus vai nesaprātīgus labojumus. Pat ja kādu dienu mēs ieviesīsim izmaiņas, kas praksē nebūs veiksmīgas, pagātnes pieredze nebūs zudusi. Tādā gadījumā uz šiem rakstiem varēs paļauties kā uz drošu atskaites punktu.
Tāpēc aplūkosim rūpīgāk nepieciešamību piešķirt Vispārējās kalpošanas padomes locekļiem plašāku administratīvo brīvību.
Kā mēs redzējām, Konferences harta (un arī Vispārējās kalpošanas padomes harta (7) un tās statūti) jau ir atvēlējusi plašu rīcības brīvību mūsu padomes locekļiem. Tāpat esam nostiprinājuši šīs hartas noteikumus, piešķirot visām pasaules kalpošanas struktūrvienībām, tostarp mūsu padomes locekļiem, tradicionālās “lēmuma pieņemšanas”, “līdzdalības” un “apelācijas” tiesības. Šo juridisko un tradicionālo tiesību rūpīga izpēte var kliedēt šaubas par to, kādi ir padomes locekļu patiesie administratīvie pienākumi un kāpēc viņu pilnvaras šajā jomā ir tik plašas.
Kāpēc mums būtu jāpiešķir padomei tik plaša spriešanas un rīcības brīvība? Atbilde ir tāda, ka mēs, anonīmie alkoholiķi, uzskatām viņus par galvenajiem atbildīgajiem par visiem mūsu kalpošanas pasākumiem: A.A. World Services, Inc. (tai skaitā A.A. Publishing) un The A.A. Grapevine, Inc. Šīs vienības (sākot ar 1960. gadu) kopā ik gadu apgroza gandrīz pusmiljonu dolāru (8). Mūsu padome atbild arī par AA attiecībām ar pasaules sabiedrību. No viņiem sagaida iniciatīvu AA vadlīniju izstrādāšanā un atbilstošā īstenošanā. Viņi ir mūsu Divpadsmit tradīciju aktīvie sargātāji. Padome ir AA finansisti. Viņi pilnībā atbild par mūsu rezervju fondu ieguldīšanu un apsaimniekošanu. Viņu plašais darbības lauks sīkāk izklāstīts XI koncepcijā, kurā aprakstīts piecu (9) pašreizējo komiteju darbs.
Lai gan padomes locekļiem vienmēr jādarbojas ciešā konferences uzraudzībā, reizēm, saņemot padomus un norādījumus, skaidrs ir arī tas, ka neviens cits, izņemot padomes locekļus un viņu pilnīgā aizbildniecībā esošās kalpošanas organizācijas, nevarētu pieņemt lēmumus un risināt to milzīgo darījumu apjomu, kāds šobrīd ir visā mūsu kalpošanas darbā. Ņemot vērā šo ļoti lielo atbildību, viņiem jāpiešķir atbilstoša apmēra pilnvaras un vadības resursi, ar kuriem tās īstenot. Mums vajadzētu saprast arī to, ka pasaules kalpošanas darbs primāri ir vadlīniju izstrādes un biznesa vadības jautājums. Protams, mūsu mērķis vienmēr ir garīgs, taču to var sasniegt tikai ar efektīvas biznesa vadības palīdzību. Mūsu padomei jāfunkcionē gandrīz tāpat kā jebkuras lielas korporācijas direktoriem. Viņiem jābūt pietiekamām pilnvarām, lai patiešām vadītu un risinātu AA darījumus.
Šāds ir šis korporatīvais pamatprincips, uz kura balstās mūsu vispārējās kalpošanas struktūra. Mēs tīšuprāt esam izvēlējušies korporatīvo formu, nevis institucionālo vai valdības modeli, jo ir labi zināms, ka korporācija ir krietni pārāks modelis, ja runa ir vadlīniju un darījumu administrēšanu.
Visa mūsu kalpošanas struktūra no augšas līdz apakšai patiešām atgādina lielu korporāciju. AA grupas ir kapitāldaļu turētāji, delegāti ir viņu pārstāvji jeb “pilnvarotie” “ikgadējās sapulcēs”, mūsu vispārējās kalpošanas padomes locekļi ir “holdinga” direktori. Un šī holdinga kompānija – Vispārējās kalpošanas padome – faktiski apsaimnieko un pārvalda “filiāles”, kas īsteno mūsu aktīvo vispārējo kalpošanu.
Šī reālā analoģija aizvien skaidrāk ilustrē to, ka gluži kā jebkurai direktoru valdei arī mūsu padomei ir jāpiešķir plašas pilnvaras, lai viņi varētu efektīvi vadīt Anonīmo alkoholiķu galvenos vispārējās kalpošanas pasākumus.
_______________
(6) Skatīt VIII Koncepciju, kas apraksta padomes locekļu pilnvaras un pienākumus.
(7) Šeit Bils, visticamāk, atsaucas uz citu juridisku dokumentu - Certificate of Incorporation. ASV padomei nav savas hartas – tai ir juridiskie statūti. (Tulk. piez.)
(8) 2017. gadā A.A. World Services, Inc. un A.A. Grapevine, Inc. apgrozījums bija apmēram 25 miljoni dolāru.
(9) Šobrīd ir vienpadsmit pastāvīgās komitejas.
Konference atzīst, ka Vispārējās kalpošanas padomes harta un statūti ir tiesiski instrumenti: ka padomes locekļi līdz ar to ir pilnvaroti vadīt un rīkot visus Anonīmo alkoholiķu kalpošanas pasākumus. Tāpat tiek saprasts, ka Konferences harta pati par sevi nav tiesisks dokuments – ka tā savā galējā efektivitātē pamatojas uz tradīciju spēku un AA kontroli pār ziedojumiem.
Šī koncepcija var šķist esam pretrunā pati ar sevi. Tā atgādina nevaldāma spēka sadursmi ar nekustīgu objektu. No vienas puses ir Vispārējās kalpošanas padome, kurai pieder pilnīga tiesiska vara pār AA finansēm un kalpošanas pasākumiem. No otras puses mēs redzam, ka AA Vispārējās kalpošanas konference ir apveltīta ar tik vērienīgu tradicionālu ietekmi un finanšu varu, ka tā var nepieciešamības gadījumā pārkāpt padomes juridiskās tiesības. Praktiski runājot, tā var izdot rīkojumus un panākt padomes locekļu piekāpšanos.
Tas nozīmē, ka konferences praktiskā vara gandrīz vienmēr būs pārāka par padomes tiesisko varu. Šis varas pārākums nāk no Konferences hartas spēcīgās tradicionālās ietekmes. Tā izriet no konferencei izvirzīto grupu delegātu ievērojamā vairākuma. Visbeidzot ārkārtas gadījumā tā pamatojas uz delegātu neapšaubāmajām tiesībām apturēt līdzekļu plūsmu, kas nepieciešama Vispārējās kalpošanas padomes darbībai, – proti, no AA grupu brīvprātīgajiem ziedojumiem. Teorētiski konference ir tikai padomdevējs, taču praktiski tai pieder visas augstākās tiesības un pilnvaras, kādas tai varētu būt nepieciešamas.
Kad saprotam, ka padomes locekļu amati neparedz finansiālu izdevīgumu, mēs varam būt visai droši, ka padome nekad neiedomātos juridiski apšaubīt skaidro un pamatoto gribu, kas nāk no konferences delegātiem un AA reģioniem, kurus viņi pārstāv. Ja kādudien mēs piedzīvotu šādu precedentu, strupceļš būtu maz iespējams. Konferences rokās būtu pilnīga kontrole pār situāciju. Tā kā viņi veido AA sirdsapziņu, delegātiem piederētu augstākā vara pār Vispārējās kalpošanas padomi un arī tās korporatīvajām kalpošanas struktūrvienībām.
Šādas attīstības vēsture ir interesanta un svarīga. Kad mēs 1950.gadā rakstījām Konferences hartu, jautājums par to, kam piederētu augstākā vara, izraisīja daudz strīdu. Kam piederētu pēdējais vārds – konferencei vai padomei? Uz to brīdi mēs bijām pārliecināti, ka pilnīga un galīga vara pār mūsu finansēm un kalpošanas pasākumiem nedrīkst palikt šaurā padomes locekļu lokā, kuriem piederēja bezierunu tiesības iecelt pašiem savus pēctečus. Tas nozīmētu nodot AA kalpošanas lietas paternālistiskas grupas rokās, kas būtu pilnīgā pretrunā ar Otrās tradīcijas jēdzienu par “grupas sirdsapziņu”. Ja padomes locekļiem jākļūst par mūsu pastāvīgājiem administratoriem un AA Divpadsmit tradīciju aizbildņiem, bija skaidrs, ka viņiem jāierāda tāda pozīcija, kur viņi būtu spiesti ievērot mūsu Tradīcijas un Sadraudzības vēlmes.
Mēs apsvērām dažādus paņēmienus, lai sasniegtu šo mērķi. Mums bija doma juridiski nostiprināt pašu konferenci, tādējādi piešķirot tai tiešu juridisku varu pār padomi. Tas nozīmētu, ka visiem konferences dalībniekiem būtu jāpiešķir tiesisks statuss. Šis risinājums būtu pārāk sarežģīts, jo nozīmētu visas Sadraudzības padarīšanu par juridisku veidojumu. Šo ideju konference vēlāk noraidīja.
Tāpat mēs apsvērām ideju rīkot valsts mēroga padomes locekļu vēlēšanas. Taču šī procedūra radītu politisku cīņu, nevis nodrošinātu augstākās klases vadītāju atlasi, kāda padomei nepieciešama. Arī šī ideja tika atmesta.
Tālāk mēs pētījām, vai pati konference varētu gan nominēt, gan tieši ievēlēt padomes locekļus. Taču kā vairāki desmiti delegātu varētu to izdarīt? Viņi ierastos no visām valsts malām. Viņi nebūtu savstarpēji labi pazīstami. Viņu kalpošanas termiņi un tikšanās būtu īsas. Kā tāda organizācija spētu nominēt un ievēlēt pilnvarotos alkoholiķus un nealkoholiķus ar augstākās klases vadītprasmēm? Acīmredzams, ka šis risinājums nebūtu uzticams. Ļoti negribīgi mēs atteicāmies no šīs idejas.
Kļuva skaidrs, ka jaunu padomes locekļu izvēle – kuriem būtu nepieciešams konferences apstiprinājums – būtu jāatstāj pašu padomes locekļu ziņā. Tikai viņi paši zinātu, kas padomei nepieciešams. Izņemot padomes reorganizācijas gadījumā, šādai atlases metodei būtu jāpaliek spēkā – vismaz attiecībā uz padomes locekļu vairākumu. Citādi no padomes nevarētu prasīt atbildību par vadīšanas rezultātiem. Mēs varētu vispār pazaudēt jebkādu efektīvu vadību. Šo iemeslu dēļ konferencei piešķīra tiesības noraidīt – nevis ievēlēt – jaunus padomes locekļu kandidātus (10).
Tieši šo apsvērumu dēļ radās mūsu pašreizējā Konferences harta. Tā iezīmē struktūru, kurā konferencei ir galīga un pilnīga vara, taču kura saglabā padomes juridiskās tiesības brīvi un adekvāti funkcionēt, kā to dara jebkura uzņēmuma direktoru padome. Šis izkārtojums ir stingrā saskaņā ar Otrās tradīcijas jēdzienu par “uzticamiem kalpotājiem”, kas paredz, ka mēs paļaujamies uz mūsu kalpotājiem savu pienākumu ietvaros izmantot pašiem savu pieredzi un spriestspēju. Visos AA līmeņos mēs sagaidām no uzticamiem kalpotājiem līderības prasmes. Savukārt līderība nav vienkārši padevīga saimniekošana. Protams, mūsu vadītāji nevar efektīvi strādāt, ja viņiem nepārtraukti jāuzklausa agresīvu aizrādījumu gūzma.
Līdz pat šim brīdim mūsu pieredze rāda, ka šis spēku samērojums starp padomes locekļiem un konferenci ir pavisam efektīvs. Mēs esam parūpējušies, lai ar praktiskiem un tradicionāliem līdzekļiem saglabātu konferences augstāko varu. Ar tiesiskiem līdzekļiem esam piešķīruši plašas funkcionālas un lēmumu pieņemšanas pilnvaras mūsu padomes locekļiem. Mēs ticam, ka šo līdzsvaru var uzturēt bezgalīgi, jo vienus aizsargā tradīcija, bet otrus – likums.
Tagad pievērsīsimies citam interesantam jautājumam, kuru bieži uzdod Vispārējās kalpošanas padomes locekļi. Viņi saka: “Mums, pilnvarotajiem, ir zināmas tiesības un pienākumi, kas juridiski nostiprināti mūsu hartā (11). Vai mēs nepārkāpjam šo hartu, kad pieņemam konferences viedokli vai rīkojumu? Mums būtu jābūt absolūtām juridiskām tiesībām pateikt “nē” it visam, ko konference vēlas.”
Padomes locekļiem noteikti ir šādas absolūtas juridiskas tiesības, taču viņu hartā nav nekā, kas viņus saistītu izmantot šīs tiesības visu laiku. Viņiem ir brīva izvēle pieņemt padomus vai pat norādījumus no jebkura. Viņi var vienkārši atturēties no savām absolūtajām tiesībām teikt “nē” gadījumos, kad būtu daudz prātīgāk, ņemot vērā visu apstākļus, teikt “jā”. Tāpat kā konferencei būtu jāizvairās no savas tradicionālās varas pārmērīgas izmantošanas, tāpat arī padomei būtu jāizvairās pārlieku izmantot savas juridiskās tiesības. Piemēram, ASV prezidentam ir absolūtas juridiskas tiesības uzlikt veto jebkuram Kongresa likumprojektam. Tomēr 99% gadījumu viņš to nedara, jo
(a) viņam patīk likumprojekts vai
(b) viņam nepatīk likumprojekts, taču viņš uzskata, ka veto uzlikšana nebūtu prātīgs vai veiksmīgs risinājums. Tas, vai viņš izmantos savas veto tiesības, ir atkarīgs no apstākļiem. Gluži tāpat notiek ar AA padomi.
Protams, padomes locekļi rezervē šīs veto tiesības pār jebkuru konferences lēmumu. Tā ir principiāli pareiza juridiska nepieciešamība, lai gan šīs veto tiesības tiks izmantotas reti. Tomēr zināmos gadījumos padomes veto uzlikšana būtu svarīga un konstruktīva rīcība.
Aplūkosim trīs tipiskus piemērus, kad padomei būtu pienākums uzlikt veto konferences lēmumam:
1. Ja steigas vai lielas spriedzes brīžos konference pieņem kādu lēmumu vai izdod padomei kādu rīkojumu, kas ir acīmredzamā pretrunā ar Konferences hartu vai Vispārējās kalpošanas padomes hartu; vai, ja Konference pieņem kādu lēmumu, kas ir tik nepārdomāts vai bīstams, ka tas varētu saskaņā ar padomes viedokli nopietni kaitēt AA sabiedriskajām attiecībām vai AA kopumā, padomes locekļu pienākums būtu lūgt konferenci pārskatīt šo lēmumu. Ja konference atsakās lēmumu pārskatīt, tādā gadījumā padome varētu izmantot savas juridiskās veto tiesības. Ja nepieciešams, tā varētu lūgt šo jautājumu izskatīt pašām AA grupām.
2. Lai gan tradicionāli padomei nevajadzētu ievērojami pārsniegt konferences apstiprinātu budžetu bez konsultēšanās ar konferenci, viņiem jābūt iespējai brīvi samazināt konferences budžeta aprēķinu jebkurā fiskālā gada posmā, kaut arī šāda rīcība varētu ierobežot vai atcelt īpašus plānus vai projektus, kurus iniciējusi
konference.
3. Ja neparedzamu apstākļu dēļ fiskālā gada laikā kāds konferences plāns, projekts vai rīkojums kļūst nepraktisks vai neīstenojams, padomei būtu jāvar bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantot savas tiesības uzlikt veto un atcelt šo plānu, projektu vai rīkojumu.
Tādējādi, ja nākotnē konference vienmēr paturēs prātā Vispārējās kalpošanas padomes faktiskās tiesības, pienākumus, atbildību un tiesisko statusu un ja padome savos apsvērumos pastāvīgi atcerēsies, ka konferencei pieder augstākā vara pār kalpošanas jautājumiem, mēs varam būt droši, ka ne vieni, ne otri nemēģinās padarīt cits citu par savu iegribu izpildītāju. Mēs paredzam, ka tādējādi visi strīdīgie jautājumi tiks atrisināti un saskanīga sadarbība kļūs par vispārēju praksi.
___________
(10) Reģionālo un at–large padomes locekļu vēlēšanas tagad notiek Konferences nedēļas laikā; tagad Konference izvēlas pilnvarotos saskaņā ar procedūru, kas aprakstīta Kalpošanas rokasgrāmatā.
(11) Šeit Bils domā statūtus. (Tulk. piez.)
Vispārējās kalpošanas padomes locekļi darbojas divās primārās lomās: (a) attiecībā uz lieliem
vispārējās politikas un finanšu jautājumiem viņi ir galvenie plānotāji un administratori. Viņi un viņu primārās komitejas tieši pārvalda šos pienākumus. (b) Taču attiecībā uz mūsu atsevišķi reģistrētiem un nepārtraukti aktīvajiem pakalpojumu sniedzējiem padomes locekļi ir kapitāldaļu turētāji un uzraugoši aizbildņi, kas izpaužas viņu tiesībās ievēlēt šo struktūrvienību vadītājus.
Tā kā mūsu padomes locekļiem pieder primārā atbildība kalpošanas pasākumu veiksmīgā vadīšanā, šis raksts apskata pamatjēdzienus un metodes, ar kurām viņi var vislabāk pildīt šos nopietnos pienākumus. Ilga pieredze ir pierādījusi, ka mūsu padomei kā kalpošanas orgānam ir jānodarbojas gandrīz vienīgi ar lielākiem un svarīgākiem jautājumiem, kas skar AA pamatnostādnes, attiecības starp grupām, attiecības ar sabiedrību un līderību. Šajos kritiski nozīmīgajos jautājumos padomei, protams, jāfunkcionē uzmanīgi un pārdomāti. Šajos jautājumos no padomes sagaida prasmīgu plānošanu, menedžmentu un izpildvadību.
No tā izriet, ka šajos svarīgajos jautājumos padomes uzmanību nedrīkst traucēt vai novirzīt. Mūsu padomi kā kalpošanas orgānu nedrīkst apgrūtināt ar mazāk svarīgu jautājumu gūzmu; viņiem nav jārisina nebeidzamie jautājumi un sarežģījumi, ar kuriem ik dienas, nedēļas vai mēnesi sastopas Pasaules kalpošanas birojs vai mūsu izdevniecības. Šajās jomās padome nespēj vadīt un izrīkot katru sīkumu; tai ir jādeleģē šīs izpildvaras funkcijas.
Šajā gadījumā padome ir uzrauga, nevis tiešā izpildītāja lomā. Tādējādi padomes locekļi ir labas vadības garants AA World Services, Inc. un AA Grapevine, Inc. Viņi pilda savus uzrauga pienākumus, ievēlot šo struktūrvienību vadītājus – no kuriem daļai vienmēr ir jābūt no padomes locekļu vidus. Tādā veidā šo struktūrvienību izpildfunkcija droši paliek pašas organizācijas, nevis Vispārējās kalpošanas padomes rokās. Katrai korporatīvajai kalpošanas struktūrvienībai ir jābūt pašai sava hartai, savs darba kapitāls, savs izpilddirektors, savi darbinieki, savas biroja telpas un aprīkojums. Attiecībā uz viņu ikdienas pienākumu izpildi, padomei būs reti jāiejaucas šo struktūrvienību darbā, izņemot gadījumus, kad ir jāizšķir sarežģītas situācijas vai jāuzrauga, lai šīs kalpošanas struktūrvienības darbotos savu budžetu un AA vispārējās politikas ietvaros.
Šāda kārtība ir saskaņā ar mūsdienu korporatīvās biznesa vadības praksi. Tādējādi Vispārējās kalpošanas padome ir holdinga kompānija, kuras pienākumos ir uzraudzīt tai piederošos un atsevišķi inkorporētos meitasuzņēmumus, katram no kuriem darbības uzturēšanas vajadzībām ir sava vadība. Mēs esam pietiekami pārliecinājušies, ka šāda korportatīva darbības forma ir labāka par visām citām.
Kā jau redzējām iepriekš, šī pieredze mums nāca grūti. Kad IV koncepcijā iztirzājām “līdzdalības tiesības”, mēs redzējām, ka agrākie mēģinājumi pārvaldīt AA Vispārējās kalpošanas biroju un AA izdevniecību ar padomes komiteju starpniecību nebija veiksmīgi. Patiesībā tie bija mēģinājumi padarīt šīs kalpošanas vienības par vecā Alkoholiķu nodibinājuma (tagad Vispārējās kalpošanas padomes) departamentiem. Bija grūti nodefinēt šo padomes komiteju pilnvaras attiecībā citai pret citu un attiecībā pret faktiski darāmo. Atbildība un pilnvaras reti bija saskaņā. Parastā prakse nozīmēja tiešas norādes, nevis kopēju lēmumu pieņemšanu. Šajās komitejās nevienam nebija amatu aprakstu, kas pilnībā atrunātu individuālos pienākumus. Dabiski, ka tie, kuri rīkojās ar naudu un izrakstīja čekus, uzņēmās lielākas pilnvaras. Tādējādi AA politiku pārāk bieži noteica tie, kuriem bija kontrole pār naudu un kuri neņēma vērā biroja darbinieku un brīvprātīgo viedokļus, kuri dažreiz labāk izprata lietas būtību.
Taču brīdī, kad mēs konsolidējām mūsu kalpošanas biroja funkciju vienā pastāvīgā korporatīvā struktūrā, kurā amatpersonām un direktoriem bija juridiski definēti amati, pienākumi un atbildība – brīdī, kad šādam juridiskam veidojumam piešķīra savu darba kapitālu, darbiniekus un aprīkojumu – brīdī, kad šo struktūru direktoriem bija juridiskas balstiesības proporcionāli viņu faktiskajiem pienākumiem – brīdī, kad mēs šādi spējām skaidri nodefinēt izpildrīcības pilnvaras – kopš tā brīža mēs novērojām lielus uzlabojumus. Kopš tā brīža mūsu darījumu vadības pamatā bija saskaņota un efektīva rīcība.
Mēs beidzot apguvām to, kas biznesa pasaulei jau labi zināms: ka mēs nevaram augstākajā vadības līmenī uzturēt lielu, aktīvu un neatkarīgu biznesa struktūrvienību ar neskaidri definētām komitejām un departamentiem. Kā, piemēram, mūsu padomes locekļi mūsdienās varētu funkcionēt, ja viņus padarītu par konferences “komiteju” vai “departamentu” tā vietā, lai viņus rūpīgi nodefinētu par juridisku veidojumu ar saviem tiesiskiem statūtiem?
Tāpat mēs nevaram Vispārējo kalpošanas padomi padarīt par operatīvu korporāciju. Katrai korporācijai, kas nodarbojas ar lieliem biznesa darījumiem, ir nepieciešams viens konkrēts izpilddirektors, kas pārzina katru departamentu, kurš visu laiku ir darbā un kurš tādējādi var tieši koordinēt katru departamentu un būt par vidutāju strīdos. Tas nozīmētu (ja mēs to mēģinātu), ka Vispārējās kalpošanas padomes “departamentiem” būtu tieši jāatbild Vispārējās kalpošanas padomes priešsēdētājam kā savam tiešajam priekšniekam. Taču kā tas būtu iespējams, ja viņš faktiski nav priekšnieks un nav visu laiku pieejams? Saskaņā ar mūsu īpatnējo kārtību padomes priešsēdētājs nevar būt par šādu priekšnieku. Viņš parasti ir nealkoholiķis, kuram nav pieejami nepieciešamie laika resursi. Tāpat, būdams par padomes locekli, viņš nedrīkst saņemt algu par darbu, ko no viņa prasītu šāda augstākā līmeņa vadīšana.
Pieņemsim, ka padome noalgotu pilna laika menedžeri, kas tieši vadītu visas trīs mūsu kalpošonas vienības kā padomes departamentus. Pirmais šķēršlis būtu tāds, ka šāds cilvēks nevarētu kļūt par padomes locekli un šī iemesla dēļ nevarētu kļūt par Vispārējās kalpošanas padomes priekšsēdētāju. Tādējādi viņam nebūtu nekāda reāla statusa. Viņš būtu cilvēks, kuram uzkrauti visi darbi un kuru attālināti vadītu padomes priekšsēdētājs. Ņemsim vērā faktu, ka puse no mūsu padomes locekļiem nāk no tālākiem valsts reģioniem, un to, ka mēs nevaram prasīt no nealkoholiķiem nepārtrauktu un tiešu mūsu kalpošanas pasākumu uzraudzību. Kopumā šie ir svarīgi iemesli, kāpēc mēs nevaram padarīt Vispārējās kalpošanas padomi par operatīvu korporāciju.
Tāpat nebūtu daudz labāks risinājums, ja mēs izveidotu vienu lielu meitasuzņēmumu, kas pilnībā piederētu Vispārējās kalpošanas padomei un kur vienam galvenajam vadītājam būtu pakļautas visas mūsu kalpošanas struktūrvienības, tai skaitā The A.A. Grapevine. Šāds plāns radītu menedžmenta problēmas, jo tas koncentrētu izpildvaru vienā personā, kurai turklāt vajadzētu būt tik talantīgam vadītājam, kuru būtu grūti atrast un vēlāk aizvietot.
Cits ievērojams faktors ir tas, ka mēs vienmēr esam stingri izvairījušies no jebkādas lielu finanšu līdzekļu un izpildvaras koncentrēšanas, uzticot mūsu rezerves līdzekļus padomes locekļu pārziņā un sadalot mūsu kopējo darba kapitāju starp A.A. World Services, Inc. un The AA Grapevine, Inc., katrai no kurām ir sava vadība. Starp naudu un varu vienmēr pastāv spēcīga mijiedarbība. Kur vien mēs koncentrējam naudu, mēs vienmēr neizbēgami radām kārdinājumu uzņemties pārāk lielu izpildvaru – kas mums nemaz nav vēlams. Tāpēc mums rūpīgi jāizvairās koncentrēt pārāk daudz naudas un pārāk daudz varas kādā vienā kalpošanas struktūrvienībā. Šie ir spēcīgi iemesli, lai atsevišķi nodalītu katru aktīvās kalpošanas struktūrvienību.
Tomēr mūsu agrāko dienu pieredze stingri norāda, ka padomes locekļiem un citiem kalpotājiem nākotnē periodiski radīsies kārdinājums nodarboties ar viena vai otra veida koncentrēšanu un konsolidēšanu, aizbildinoties ar grāmatvedības pārskatāmību, nodokļu naudas taupīšanu vai efektivitātes paaugstināšanu. Ja šādi mēģinājumi parādīsies atkal, mēs saskatīsim milzīgo risku, kādā administratīvā haosā var pārvēsties mūsu kalpošanas pasākumi.
Šie novērojumi nav domāti tam, lai atturētu mūs no nepieciešamu izmaiņu ieviešanas nākotnē. Mēs tikai aicinām būt uzmanīgiem, lai izvairītos no sāpīgās pieredzes un pagātnes kļūdu nevajadzīgas atkārtošanas, kas dažreiz radās no pārmērīgas naudas un varas koncentrēšanas. Mēs varam šeit tikai atzīmēt, ka joprojām neredzam praktisku veidu, kā padomi pārvērst par aktīvu, “universālu” kalpošanas korporāciju.
Labi kalpošanas vadītāji visos līmeņos, kā arī skaidras un atbilstošas viņu atlases metodes, ir neaizstājams priekšnosacījums mūsu funkcionēšanai un drošībai nākotnē. Primārā pasaules kalpošanas vadība, ko kādreiz veica AA dibinātāji, nešaubāmi jāuzņemas Anonīmo alkoholiķu Vispārējās kalpošanas padomes locekļiem.
Lai cik rūpīgi mēs veidotu mūsu kalpošanas principu un attiecību struktūru, lai cik labi sadalītu pilnvaras un atbildību, mūsu struktūras darbības rezultāti nevar būt labāki par to cilvēku personisko sniegumu, kuriem šī struktūra ir jāievieš dzīvē un jādarbina. Labi vadītāji nevar labi funkcionēt vājā struktūrā. Taču vāji vadītāji vispār nevar funkcionēt, lai cik izcila būtu mūsu struktūra. Bet, kolīdz esam izveidojuši pamatos stingru struktūru, šis uzdevums ir izpildīts, izņemot ik pa laikam nepieciešamus uzlabojumus.
Mūs sagaida pastāvīgas problēmas vadītprasmes jomā. Vienu dienu mums ir prasmīgi līderi, bet nākamajā dienā tie var būt jau prom. Kalpošanas struktūras apgādāšanai ar spējīgiem un kalpot gataviem darbiniekiem ir jākļūst par pastāvīgu nodarbi. Šī problēma pēc savas dabas ir tāda, kuru nekad nevarēsim pilnībā atrisināt. Mums jāturpina meklēt pareizos cilvēkus mūsu daudzajiem kalpošanas uzdevumiem. Tā kā mūsu turpmākā efektivitāte būs atkarīga no aizvien jaunām vadītāju paaudzēm, mums nepieciešams definēt to, kādam jābūt labam kalpošanas vadītājam, lai mēs katrā kalpošanas līmenī, īpaši pilnvaroto padomē, rūpīgi noteiktu, kādas īpašas prasmes būs vienmēr nepieciešamas; lai mēs pārskatītu pašreizējās vadītāju meklēšanas un atlases metodes.
Pirmkārt, atcerēsimies, ka mūsu kalpošanas struktūra pamatojas uz vairāku tūkstošu Vispārējās kalpošanas pārstāvju (VKP), vairāku simtu reģionālo komiteju biedru un gandrīz simts konferences delegātu kalpošanas gatavību un prasmīgumu. Viņi ir AA grupu tiešie aģenti; viņi veido neaizstājamu saikni starp mūsu Sadraudzību un tās pasaules kalpošanas pasākumiem. Viņi ir AA grupu sirdsapziņas primārie pārstāvji. Bez viņu atbalsta un aktivitātēm mēs nevarētu ilgtspējīgi funkcionēt.
AA grupām ir jāpatur prātā šie fakti, kad tās izvēlas savus VKP. Ir jāatceras, ka tieši VKP ir tie, kuri grupu kopsapulcēs (vai aptaujās) var ievēlēt komiteju biedrus un visbeidzot izvēlēties delegātus. Tāpēc grupām ir ļoti rūpīgi jāpieiet šim uzdevumam, kad viņi izvēlas savus pārstāvjus. Jāizvairās no “laimes spēles”. Grupas, kuras nevirza savus VKP, būtu jāmudina tas darīt. Šajā jomā turpina pastāvēt zināmi trūkumi. Nepieciešamie uzlabojumi saistāmi ar lielāku rūpību, atbildību un izglītošanu.
Vēl augstāks rūpības un prasmīguma līmenis nepieciešams brīdī, kad VKP sanāk kopsapulcēs, lai vēlētu delegātus. Jāliek malā personiskās ambīcijas, tāpat jāaizmirst strīdi un domstarpības. “Kas ir viskvalificētākie cilvēki, kādus varam izvēlēties?” Šādam jābūt visu iesaistīto pušu domu gājienam.
Līdz šim mūsu Treša mantojuma metode, ievēlot delegātus ar divu trešdaļu balsojumu vai izlozi, ir parādījusi labus rezultātus. Šī atlases sistēma ir ievērojami samazinājusi politisko rīvēšanos; tā palīdz katram delegātam sajust, ka viņš vai viņa patiešām ir pasaules kalpotājs, nevis tikai konkursa uzvarētājs. Gan komiteju biedru, gan delegātu vidū mūsu Trešā mantojuma metodes ir nodrošinājušas cilvēkus ar augstu atdeves un kompetences līmeni. Šajā kalpošanas jomā mēs esam labā formā. Mūsu reģionālajām kopsapulcēm ir tikai jāturpina darboties rūpīgā un pašaizliedzīgā garā.
Jāpiezīmē, ka daži biedri joprojām apšauba, vai vēlēšanas izlozes kārtībā patiešām ir laba ideja. Viņi saka, ka labākais kandidāts ne vienmēr uzvar. Atbildot ir jāizceļ fakts, ka katru reizi, kad esam atsacījušies no “divu trešdaļu vai cepures” metodes delegātu atlasē, mazākums vienmēr izrādījis vilšanos un neapmierinātību, ko ne tuvu neatsver izredzes ievēlēt šķietami labāko kandidātu. Otrais labākais kandidāts bieži vien var kļūt par tikpat labu delegātu kā kopsapulces pirmā izvēle; viņš var izrādīties pat labāks delegāts.
Tagad nonākam pie šīs koncepcijas galvenās tēmas: kā mēs varam stiprināt pilnvaroto padomes nākotnes sastāvu un vadītprasmi – padomē, kas turpmākajos gados uzņemsies AA primāro līderību pasaules kalpošanas administrācijā – pilnvarotajos, kuriem būs jāuzņemas vairākums no maniem pienākumiem un pilnvarām, kas saistītas ar AA pasaules kalpošanu?
Kā iepriekš minēts, faktiskā manu pilnvaru un pienākumu nodošana pilnvarotajiem ir norisinājusies jau ilgu laiku. Es joprojām piedalos un kalpoju par padomdevēju. Tāpat es nodarbojos ar dažu uzdevumu pabeigšanu (piemēram, šo koncepciju izstrādi), kas palikuši pāri pēc 1955. gada Sentluisas sanāksmes. Taču tuvojas laiks, kad man būs jāatsakās no gandrīz visām pasaules kalpošanas aktivitātēm. Tieši tāpēc es pašlaik izjūtu īpašu interesi, lai darītu visu iespējamo, lai stiprinātu Vispārējās kalpošanas padomes administratīvo sastāvu un AA vadītprasmi, lai nākotnes pilnvarotie varētu veiksmīgāk tikt galā ar problēmām un draudiem, kas ar laiku nepārprotami radīsies.
Manam apbrīnam par to, ko AA pilnvarotie alkoholiķi un nealkoholiķi ir paveikuši, nav robežu. Mēs nevarējam vēlēties labāku struktūru par to, kāda bija mūsu Sadraudzības bērnības un jaunības gados. Atskatoties uz šo pieredzi, daudzi AA biedri dabiski uzskata, ka tas, kas derēja pagātnē, noteikti derēs arī nākotnē – ka jebkādas izmaiņas kalpotāju atlases metodēs, pilnvaroto alkoholiķu un nealkoholiķu proporcijā vai pašreizējā padomes sastāvā izrādīsies drīzāk bīstamas, nevis lietderīgas.
Taču pārmaiņu nepieciešamība visu šo laiku ir bijis spiedīgs jautājums un turpina tāds būt. Piemēram, laikā starp 1938. un 1951. gadu mūsu padome darbojās bez konferences atbalsta. Beidzot mēs negribīgi atzinām, ka šī salīdzinoši neredzamā un mazpazīstamā padome nevarētu turpināt darboties bez pastāvīgas sasaistes ar AA, kuru Dr. Bobs un es nevarējām nodrošināt mūžīgi. Mums nepatika ieskatīties acīs šīm pārmaiņām, taču bijām spiesti to darīt. Padomei bija nepieciešams stigri sasaistīties ar AA vai arī tā būtu neizbēgami sabrukusi. Konfencei vienkārši bija nepieciešams rasties.
Šīs pārmaiņas kardināli pārveidoja pilnvaroto pozīcijas. Viņu iepriekšējās pilnvaras tika grozītas. Viņi cieši sajūdzās ar AA un tādējādi kļuva tieši atbildīgi mūsu Sadraudzībai. Šodien neviens vairs neapšauba tābrīža nozīmīgās pārmaiņas, jo visi tagad var saskatīt, ka tā ir nodrošinājusi pamataizsardzību kalpošanas efektivitātei un AA nākotnes drošībai. Pieredze ir atspēkojusi ideju, ka pārmaiņas, kas nepieciešamas, lai pielāgotos jaunajiem nosacījumiem, noteikti izrādītos aplamas.
Tagad mēs atrodamies uz vēl vienas pārmaiņas sliekšņa. Lai gan esam atrisinājuši problēmu ar padomes pilnvarām, pienākumiem un saistību ar AA, manuprāt, mēs noteikti ne tuvu neesam atrisinājuši jautājumu par padomes nākotnes lomu kalpošanās vadīšanā. Tāpēc esmu absolūti pārliecināts, ka padomes administratīvais un līderības spēks būtu ievērojami jāpalielina – ka šie un citi uzlabojumi var piešķirt tai daudz labāku pozīciju praktiskā un psiholiģiskā plāksnē – ka šīs izmaiņas ir patiesi nepieciešamas, lai pielāgotos apstākļiem, kas noteikti radīsies, kad mana pasaules kalpošanas līderība būs beigusies.
Vēstures pētnieki apzinās, ka sākotnējās līderības nodošana pēctečiem vienmēr ir bijis kritisks brīdis jebkurā organizācijā. Mums jāieskatās tieši acīs šim sarežģītajam līderības jautājumam un varas nodošanas problēmai.
*****
Visbeidzot pievērsīsimies tam, kādām specifiskām personiskām īpašībām jāpiemīt pasaules kalpošanas vadītājiem. Šeit es piedāvāju diskusiju par šo tēmu, kas publicēta 1959. gada žurnāla The A.A. Grapevine numurā – lai kā tā varētu noderēt nākamajām uzticamu kalpotāju paaudzēm.
Neviena sabiedrība nevar eksistēt bez spējīgiem vadītājiem jebkurā līmenī un AA nav izņēmums. Tomēr jāsaka, ka reizēm AA biedri lolo domu, ka mēs vispār varam iztikt bez vadītājiem. Mēs mēdzam sagrozīt tradicionālo ideju – “principi ir svarīgāki par personībām” – līdz tādai pakāpei, ka mūsu vadītāju vidū “personību” vispār nav. Tas nozīmētu bezpersoniskas mašīnas, kuras mēģina izdabāt pilnīgi visiem.
Citkārt mēs nekavējamies pieprasīt, lai AA vadītāji būtu cilvēki ar nevainojamām spriestspējām, morāli un iedvesmu – vareni darītāji, lieliski piemēri visiem, praktiski nekļūdīgi.
Protams, īstu vadītāju uzdevums ir spēt darboties starp šīm divām pretējām mūsu iedomātajām galējībām. Taču neviens AA vadītājs nav bezpersoniska būtne, tāpat kā neviens vadītājs nav pati pilnība. Par laimi, mūsu Sadraudzība ir bagātīgi svētīta ar reāliem līderiem – aktīviem cilvēkiem šodien un potenciāliem vadītājiem nākotnē, kas ieplūst līdz ar katru jaunu biedru paaudzi. Mūsu vidū ir papilnam vīriešu un sieviešu, kuru apņēmība, stabilitāte, redzējums un īpašās prasmes padara viņus spējīgus uzņemties jebkuru nepieciešamo kalpošanas uzdevumu. Mums viņi ir tikai jāuzmeklē un jāuztic viņiem kalpot mūsu labā.
Par šo jautājumu AA literatūrā ir sacīts: “Viņi nevada ar mandāta tiesībām, viņi vada ar savu piemēru”. Būtībā mēs viņiem sakām: “Strādājiet mūsu labā, bet nekomandējiet mūs.”
Vadītājs AA kalpošanā ir indivīds, kas personiski spēj ieviest darbībā principus, plānus un politiku tik pašaizliedzīgi un efektīvi, ka pārējie vēlas viņu atbalstīt un palīdzēt viņam darbā. Ja vadītājs uzspiež savu gribu, mēs dumpojamies; ja viņš kļūst tikai par rīkojumu padevīgu izpildītāju un neizmanto savu spriestspēju – nu, tad viņš vispār nav nekāds līderis.
Labi vadītāji izstrādā plānus, darbības politiku un idejas, lai uzlabotu mūsu Sadraudzību un tās kalpošanas darbu. Taču jaunos un svarīgos jautājumos viņi plaši konsultējas ar citiem, pirms paši pieņem lēmumus vai sāk rīkoties. Labi līderi atceras, ka labs plāns vai ideja var nākt no ikviena un no jebkuras puses. Tādējādi labi līderi bieži vien atteiksies no sevis lolotajiem plāniem, dodot priekšroku labākam plānam, un atsauksies uz tā autoru.
Labi vadītāji nekad nenovels atbildību uz citiem. Pārliecinājušies, ka viņiem ir pietiekams vispārējs atbalsts vai ka tādu var iegūt, viņi brīvi pieņem lēmumus un nekavējas tos īstenot, ja, protams, šāda rīcība ir viņiem noteikto pilnvaru un pienākumu ietvaros.
“Politikānis” ir cilvēks, kurš vienmēr mēģina “iedot cilvēkiem to, ko viņi grib”. Valstsvīrs ir cilvēks, kurš spēj rūpīgi izsvērt, kad to darīt un kad – nedarīt. Viņš saprot, ka pat ievērojams vairākums, kad tas ir stipri satraukts vai neinfomēts, šad un tad var klaji maldīties. Šādos retos gadījumos, kad uz kārts ir likts kas vitāli svarīgs, līderu pienākums, arī esot mazākumā, ir vienmēr stāties pretī vētrai, izmantojot visu savu autoritāti un pārliecināšanas spējas, lai mainītu situāciju.
Tomēr nekas nevar būt liktenīgāks labai vadītprasmei par pretošanos opozīcijas pēc. Nav pieļaujama nostāja: “Būs pa manam vai nebūs nekā”. Bieži vien šādu opozīciju vada tuvredzīga lepnība vai sīkumaini centieni vienmēr kaut ko bloķēt. Tāpat ir arī opozīcija, kas balso ar vārdiem: “Nē, mums tas nepatīk”, taču nemin konkrētus iemeslus. Šāda pieeja neder. Ja viņus lūdz paskaidrot, līderiem vienmēr jāsniedz iemesli, turklāt – labi iemesli.
Taču līderim arī jāsaprot, ka pat vislepnākajiem un dusmīgākajiem cilvēkiem dažreiz var būt pilnīga taisnība, savukārt mierīgie un pazemīgie var kļūdīties.
Šie piemēri praktiski ilustrē rūpīgas izsvēršanas, godīguma un apdomīguma principus, pēc kuriem patiesiem līderiem vienmēr jāvadās.
Cits vadītprasmes kritērijs ir elastīgums – spēja labprātīgi piekāpties situācijās, kurās īsts kompromiss var veicināt situācijas progresu virzienā, kurš šķiet pareizākais. Kompromiss nenāk viegli tādiem dzērājiem kā mēs, kuri pieraduši dzīvot pēc principa “visu vai neko”. Taču mums allaž jāpatur prātā, ka progresu gandrīz vienmēr raksturo aizvien labāku kompromisu virkne. Tomēr mēs nedrīkstam piekāpties katru reizi. Dažkārt patiešām būs nepieciešams stingri turēties pie savas pārliecības, kamēr jautājums atrisinās. Šādas situācijas prasa atrast īsto rīcības brīdi un ļoti rūpīgi apsvērt, kurā virzienā doties.
Vadītāji bieži sastopas ar asu un dažkārt ieilgstošu kritiku. Tas varētu būt īsts pārbaudījums. Ir cilvēki, kuri ir konstruktīvi kritiķi; patiesībā, viņi ir mūsu draugi. Mums viņus vienmēr ir rūpīgi jāuzklausa. Mums jābūt gataviem ļaut viņiem mainīt mūsu viedokli vai to pilnībā pārskatīt. Bieži vien mēs nepiekritīsim un paliksim pie sava, taču nezaudēsim viņu draudzību.
Taču ir arī tādi, kurus var saukt par “destruktīviem” kritiķiem. Viņi izdara spiedienu, viņi bārstās ar apvainojumiem, viņi darbojas kā “politikāņi”. Viņi mēdz būt vardarbīgi un kaitnieciski. Viņi tenko, aprunā un izplata vispārējas baumas, lai sasniegtu savu mērķi – protams, it kā AA labklājības vārdā! Vismaz AA mēs esam iemācījušies, ka šie ļaudis, kuri varbūt ir kripatiņu slimāki par mums pārējiem, var nebūt nemaz tik destruktīvi, kas gan ir vistiešākajā veidā atkarīgs no tā, kā mēs attiecamies pret viņiem.
Sāksim ar to, ka mums vajadzētu rūpīgi uzklausīt viņu teikto. Reizēm viņiem ir pilnīga taisnība, citreiz tikai pavisam nedaudz taisnības. Tomēr biežāk viņi noved sevi pie aplamas spriedelēšanas. Pat, ja mēs būtībā runājam par vienu un to pašu, viņu teikto tomēr var būt nepatīkami dzirdēt, neatkarīgi no tā, vai tā ir patiesība, puspatiesība vai viņi vispār ir tālu no patiesības. Tieši tāpēc mums viņi tik rūpīgi jāuzklausa. Ja viņiem ir pilnīga vai vismaz daļēja taisnība, mums viņiem jāpateicas, jāpievēršas attiecīgai sevis inventarizēšanai un jāatzīst savas kļūdas. Ja viņi runā muļķības, mēs varam to vienkārši ignorēt. Mēs arī varam likt visas kārtis galdā un censties viņus pārliecināt. Ja tas neizdodas, mēs varam tikai nožēlot, ka viņi ir pārāk slimi, lai ieklausītos, un mēģināt to visu aizmirst. Nav daudz labāku veidu, kā mācīties pašizziņu un attīstīt patiesu iecietību, par to, ko mums var piedāvāt šie labu vēlošie, taču neirotiskie brāļi. Tas vienmēr prasa daudz piepūles, un dažreiz mēs paši nevarēsim sekot šim ieteikumam, taču mums ir jācenšas.
Tagad pievērsīsimies vissvarīgākajai īpašībai – tālredzībai. Manuprāt, tālredzība ir spēja prasmīgi paredzēt gan tuvāku, gan tālāku nākotni. Dažiem var šķist, ka šie centieni ir sava veida ķecerība, jo mēs, alkoholiķi, pastāvīgi sev atgādinām: “Tikai pa vienai dienai!” Taču šis vērtīgais princips patiesībā attiecas uz mūsu mentālo un emocionālo dzīvi, un galvenokārt nozīmē tikai to, ka mēs nedz gaužamies par pagātni, nedz tukši fantazējam par nākotni.
Mēs noteikti cietīsim gan kā indivīdi, gan kā Sadraudzība, ja visus plānošanas darbus novelsim uz labvēlīgu Providenci. Dievs mūs, cilvēkus, ir apveltījis ar ievērojamām tālredzības spējām un acīmredzot vēlas, lai tās izmantojam. Tāpēc mums jānošķir tukša sapņošana par rītdienu no mūsu šodienas spējām piesardzīgi paredzēt – spējām, kas, kā mums šķiet, nesīs nevis neparedzētas ciešanas, bet progresu nākotnē.
Tālredzība ir apdomības būtība – nemainīga vērtība, ja tāda vispār pastāv. Protams, mēs savos nākotnes aprēķinos bieži pilnībā vai daļēji kļūdīsimies, bet tas ir daudz labāk nekā atteikties domāt vispār.
Izvērtēšanai ir vairāki apspekti. Mēs uzlūkojam pagātnes un tagadnes pieredzi, lai redzētu, ko tā mums nozīmē. No tā mēs atvasinām provizorisku ideju vai vadlīniju. Vispirms, ieskatoties tuvākā nākotnē, mēs jautājam, kā mūsu ideja vai vadlīnija varētu strādāt. Pēc tam mēs jautājam, kā mūsu vadlīnijas un idejas varētu darboties vairākos atšķirīgos scenārijos, kas varētu rasties tālākā nākotnē. Ja ideja izskatās pietiekami laba, mēs to izmēģinām — vienmēr eksperimentālā kārtā, ja tas ir iespējams. Pēc kāda laika novērtējam situāciju, vai mūsu plāns darbojas.
Šajā brīdī mums var nākties pieņemt kritisku lēmumu. Varbūt mums ir vadlīnija vai plāns, kas joprojām izskatās labi, un viss liecina, ka tas darbojas. Tomēr mums ir ļoti rūpīgi jāapsver, kāds varētu būt ilgtermiņa efekts. Vai šodienas ieguvumi rīt neatspēlēsies kā lieli zaudējumi? Gandrīz vienmēr mums radīsies kārdinājums pieķerties ātrajiem ieguvumiem un piemirst par bīstamajiem precedentiem vai sekām, kuras tie varētu izraisīt.
Šīs nav iedomātas teorijas. Mēs esam sapratuši, ka mums nepārtraukti jālieto šie izvērtēšanas principi – īpaši vispārējās kalpošanas līmeņos, kur likmes ir augstas. Piemēram, attiecībās ar sabiedrību mums jāparedz gan AA grupu, gan plašas sabiedrības reakcija ne tikai īstemiņā, bet arī ilgākā laika posmā. Tas pats attiecas uz mūsu literatūru. Mums jāizvērtē finanšu un budžeta iespējas. Mums jādomā par mūsu kalpošanas vajadzībām, ņemot vērā vispārējo ekonomisko situāciju, grupu spēju un vēlēšanos ziedot. Par daudzām šādām problēmām mums bieži vien jāmēģina domāt vairākus mēnešus vai pat gadus uz priekšu.
Faktiski arī visas AA Divpadsmit Tradīcijas sākotnēji nācās izvērtēt, cenšoties paredzēt, kā tās varētu darboties nākotnē. Piemēram, pirms daudziem gadiem mēs pakāpeniski nonācām pie idejas, ka AA ir pašiem sevi jāuztur. Šur tur radās problēmas saistībā ar dāvinājumiem no ārpuses, kā arī izraisījās citi sarežģījumi. Līdz ar to mēs sākām pieturēties pie principa: nepieņemt šādus dāvinājumus. Mēs sākām nojaust, ka lielas summas padarītu mūs bezatbildīgus un novērstu no mūsu galvenā mērķa. Visbeidzot mēs sapratām, ka ziedojumi no ārpuses ilgtermiņā varētu mūs sagraut. Tas bija tas brīdis, kurā sākotnējā ideja vai vispārējā vadlīnija pārtapa par AA Tradīciju. Mēs sapratām, ka mums īslaicīgs ieguvums jāupurē par labu ilgtermiņa drošībai.
Mēs gājām cauri līdzīgiem procesiem anonimitātes jautājumos. Daži publiski anonimitātes pārkāpšanas gadījumi nemaz neizskatījās tik slikti. Taču ar laiku radās nojausma, ka daudzi šādi gadījumi varētu radīt haosu mūsu vidū. Tā tas viss sākās – nojausma noformulējās idejā, kas ir eksperimentāli pārbaudāma, pēc tam – stingrā vadlīnijā, un visbeidzot dziļā pārliecībā – rītdienas redzējumā. Šādā veidā izpaužas mūsu tālredzīgums. Mūsu atbildīgajiem vadītājiem visā pasaulē vajadzīgas īpašas prasmes šajā vitāli svarīgajā procesā. Šādas spējas ir īpaši nepieciešamas mūsu pilnvarotajiem, un, domāju, – vairākumu no viņiem mums jāizvēlas, balstoties uz to, ka viņi jau ir pierādījuši savu spēju būt tālredzīgiem uzņemējdarbībā vai profesionālajā karjerā.
Kā iepriekš minēts, visos AA kalpošanas līmeņos, mums iespēju robežās vienmēr būs nepieciešami toleranti, atbildīgi, elastīgi un tālredzīgi vadītāji ar savu vīziju. Tādām pašām vadītprasmēm vajadzētu būt ikvienam neatkarīgi no tā, ko viņš vada.
Šī ideja par vadītprasmi pirmajā brīdī var izskatīties pēc mēģinājuma izcelt īpaši priviliģētus un pārākus AA biedrus. Taču patiesībā tā tas nav. Mēs vienkārši atzīstam, ka mūsu talanti var ievērojami atšķirties. Orķestra diriģentam nav obligāti jābūt labam finansistam vai vizionāram. Vēl mazāk ticams, ka labs baņķieris varētu gūt panākumus mūzikā. Tāpēc tad, kad runājam par vadītprasmi AA, mēs sakām, ka vadītāji mums jāizvēlas ar vislabākajiem talantiem, kādus vien varam atrast un tiem vajadzētu nonākt tur, kur tie mums ir visnoderīgākie.
Lai gan šis raksts sākumā tika iecerēts saistībā ar mūsu pasaules vispārējās kalpošanas vadītprasmi, ļoti iespējams, ka daudzi šeit atrodamie ieteikumi var noderēt ikvienam, kas aktīvi iesaistījies mūsu Sadraudzībā.
Nekur citur tas neizpaužas patiesāk par Divpadsmitā soļa darbu – jomu, kurā gandrīz katrs no mums darbojas ar vislielāko dedzību. Katrs sponsors noteikti ir arī vadītājs. Likmes ir visaugstākās. Likme ir cilvēka dzīvība un visas ģimenes laime. Ko sponsors dara un saka, cik prasmīgi viņš spēj prognozēt savu sponsorējamo reakcijas, cik labi viņš plāno un izklāsta savu redzējumu, cik labi uzņem kritiku un cik veiksmīgi vada sponsorējamo ar savu personisko garīgo piemēru — šīs vadīšanas prasmes var būt izšķirošas. Tas bieži var izrādīties dzīvības un nāves jautājums.
Mēs pateicamies Dievam, ka Anonīmie alkoholiķi ir bagātīgi svētīti ar vadītprasmi it visā, ko mēs darām!
Katram kalpošanas pienākumam ir jābūt saskaņā ar līdzvērtīgām kalpošanas pilnvarām: šādu pilnvaru samēram ir vienmēr jābūt skaidri definētam ar tradīciju, rezolūciju, specifisku darba aprakstu vai attiecīgu hartu vai statūtiem.
Gandrīz visās mūsdienu sabiedrībās un pārvaldes sistēmās ir redzamas nopietnas novirzes no ļoti stingrā principa, ka katram operatīvajam pienākumam ir jānāk komplektā ar atbilstošām pilnvarām īstenot šo pienākumu.
Tieši tādēļ iepriekšējos rakstos mēs tik ļoti rūpīgi centāmies definēt AA grupu, konferences, pilnvaroto padomes un mūsu aktīvās kalpošanas uzņēmumu pilnvaras un pienākumus. Mēs mēģinājām nodrošināt, lai katrā no šiem līmeņiem pienākumi tieši atbilstu pilnvarām. Tad mēs mēģinājām attiecināt katru no šiem līmeņiem citu pret citu tādā veidā, lai šis princips tiktu ievērots visur.
Katru labu darbības struktūru raksturo tas, ka tā nodrošina saskanīgu un efektīvu funkcionēšanu, salāgojot savas struktūrvienības un cilvēkus tādā veidā, lai nevienam nebūtu šaubu par savu faktisko atbildību un piešķirtajām pilnvarām. Ja šie nosacījumi nebūs skaidri definēti – ja tie, kam pieder augstākās pilnvaras nebūs spējīgi un gatavi pareizi deleģēt un uzturēt atbilstošas operatīvās pilnvaras, – ja tie, kam šīs pilnvaras piešķirtas, nejūtīsies spējīgi un gatavi kā uzticami kalpotāji brīvi īstenot šīs deleģētās pilnvaras – ja nebūs kādas skaidras metodes, kā interpretēt un izšķirt strīdīgas situācijas, – tad personiskas sadursmes, apjukums un neefektīva rīcība būs neizbēgama.
Pienākumu un tiem nepieciešamo un tieši līdzvērtīgu pilnvaru jautājums ir tik ārkārtīgi nozīmīgs, lai mēs atkārtotu to, kas jau tika pateikts, un vienlaikus paraudzītos uz mūsu struktūru kopumā, lai labāk saprastu, kā šo principu tagad un vienmēr piemērot katrai mūsu darbībai un attieksmei. Pirmā iezīme, kas raksturo jebkuru rīcībspējīgu struktūru, ir punkts vai punktu virkne, kurā atrodama augstākā atbildība un līdz ar to augstākās pilnvaras. Mēs jau redzējām, kā AA pasaules kalpošanas gadījumā šī augstākā atbildība un pilnvaras atrodas pašu AA grupu rokās. Savukārt grupām ir jānodod daļa no šīm augstākajām pilnvarām konferencei un padomei.
Mēs ievērojām, kā konferences delegāti, kas tieši pārstāv grupas, faktiski ir augstāku pilnvaru pozīcijā pār padomes locekļiem. Tāpat mēs redzējām, kā padomes locekļi ir augstāku pilnvaru pozīcijā pār Vispārējās kalpošanas padomei piederošajiem kalpošanas uzņēmumiem AA World Services un The AA Grapevine. Līdzīgi mēs zinām, ka šo uzņēmumu direktori ir augstāku pilnvaru pozīcijā pār savām amatpersonām, kuras savukārt ir tādā pašā pilnvaru pozīcijā pār saviem darbiniekiem.
Augstāko pilnvaru princips caurauž visu mūsu struktūru. Tas ir nepieciešams, jo visiem mūsu kalpošanas darījumiem un aktivitātēm ir jābūt kādam atskaites punktam ar augstāko atbildību. Augstākās pilnvaras ir nepieciešamas arī tāpēc, lai katrs darbinieks vai kalpotāju vienība zinātu, kur un kurš ir galvenais priekšnieks.
Turpetī, ja augstākās pilnvaras nav rūpīgi saskaņotas ar deleģētajām pilnvarām, mēs iegūstam pretēju rezultātu. Ja nebūtu pilnvaru deleģēšanas, grupas izrīkotu savus delegātus katrā svarīgā balsojumā, bet delegāti padarītu padomes locekļus par padevīgu komiteju, kas saņemtu tiešus norādījumus gandrīz katrā jautājumā. Savukārt padomes locekļi ieceltu sevi par kalpošanas uzņēmumu vienīgajiem direktoriem un sāktu pārvaldīt tos ar direktīvu starpniecību. Īsumā, šāda augstāko pilnvaru īstenošana radītu diktatūru, kurā katrai AA kalpotāju grupai būtu daudz pienākumu, taču nekādu reālu vai definētu pilnvaru un līdz ar to nekādas iespējas efektīvi pieņemt lēmumus un vadīt. Par to mēs neizbēgami samaksātu ar lielāku vai mazāku tirāniju un atbildības novelšanu.
Tādējādi kļūst skaidrs, ka augstākās pilnvaras ir kaut kas, ko nedrīkst lietot bezatbildīgi. Patiesībā augstākās pilnvaras praktiski nekad nedrīkst lietot pilnā apmērā, izņemot ārkārtas gadījumus. Šādi ārkārtas gadījumi rodas tad, ja deleģētās pilnvaras sāk lietot nepareizi, ja tās nepieciešams reorganizēt, jo tās kļuvušas neefektīvas, vai ja tiek nepārtraukti pārsniegts šo pilnvaru apmērs un nolūks. Piemēram, ja grupas nav apmierinātas ar konferenci, tās var ievēlēt jaunus delegātus vai apturēt ziedojumus. Ja delegāti uzskata par vajadzīgu, viņi drīkst izteikt neuzticību vai reorganizēt padomes locekļus. Padomes locekļi var darīt to pašu ar kalpošanas uzņēmumiem. Ja uzņēmumu neapmierina tā vadītāju vai darbinieku rīcība, tas var atlaist no darba jebkuru no viņiem vai visus reizē.
Šādi izpaužas pareizs augstāko pilnvaru pielietojums, jo tādējādi tiek atbilstoši īstenota patiesi augstākā atbildība. Augstāko pilnvaru ietekmei vienmēr jābūt jūtamai, taču ir absolūti skaidrs, ka tad, ja deleģētās pilnvaras darbojas labi, tajās nevajadzētu visu laiku iejaukties. Pretējā gadījumā tie, kuriem uzticēti operatīvie pienākumi, kļūs demoralizēti, jo viņu pilnvaras pildīt savus darba pienākumus cietīs no patvaļīgas iejaukšanās, bet viņu faktiskie pienākumi kļūs lielāki nekā viņu reālās pilnvaras.
Kādā veidā esam strukturāli centušies ierobežot ar augstākajām pilnvarām apveltīto cilvēku dabisko tieksmi uzurpēt un pārņemt nepieciešamo operatīvo vai deleģēto varu? Šis ir bijis ietilpīgs uzdevums, kam bija nepieciešami vairāki strukturāli rīki. Aplūkosim tos un apskatīsim, kā tie piemērojami.
Mūsu struktūrā esam centušies katrā līmenī precīzi definēt pilnvaras un pienākumus. To mēs panācām ar (a) tiesiskiem līdzekļiem, (b) tradicionāliem līdzekļiem un (c) principiem, ar kuriem šaubīgas un šķietami vai reāli strīdīgas situācijas var interpetēt un vienkārši atrisināt.
Ņemsim par piemēru Konferences hartu. Tas nav tiesisks dokuments, taču praktiski tā ir vienošanās starp AA grupām un viņu konferenci. Harta vispārīgos vilcienos paskaidro, ka AA grupas ir deleģējušas daļu no savām augstākajām pilnvarām un visus operatīvos pienākumus konferencei, kuras sastāvā ir padomes locekļi un aktīvās kalpošanas pasākumu īstenotāji. Tāpat šajos rakstos tiek atrunāts, ka katram konferences dalībniekam pienākas tiesības galīgajā balsojumā brīvi balsot saskaņā ar savu sirdsapziņu – ka pašai konferencei saskaņā ar tradicionālajām “lēmuma pieņemšanas tiesībām” ir iespēja izvēlēties, kurus jautājums tā izlems pati un kurus tā nosūtīs atpakaļ grupām apspriešanai, padomu vai norādījumu saņemšanai. Šie ir tradicionālie noteikumi, kas ierobežo grupu dabisko tendenci pārlieku instruēt savus delegātus. Tas nodrošina konferencei pilnvaras, kas tieši atbilst tās reālajiem pienākumiem.
Nākamo apskatīsim padomes locekļu pozīciju. Iepriekšējos rakstos mēs noskaidrojām, ka, lai gan konferencei pieder augstākās pilnvaras, padomes locekļi vairākumā gadījumu patur savas juridiskās tiesības aktīvi administrēt mūsu kalpošanas pasākumus. Tradicionālās “lēmuma pieņemšanas tiesības” vēl vairāk stiprina viņu juridiskās tiesības un veicina to izmantošanu. Šajos rakstos mēs arī atzīstam, ka padomes locekļiem ir juridiskas “veto” tiesības pār konferenci tajos retajos gadījumos, kad viņiem šķiet šāds piemērojums pamatots. Tādā veidā mēs garantējam padomes locekļiem administratīvas pilnvaras, kas tieši atbilst viņu faktiskajiem pienākumiem. Protams, tas nekādi neierobežo konferences vai delegātu augstākās pilnvaras gadījumos, kad rodas nepieciešamība izsniegt padomes locekļiem tiešas norādes vai aizrādījumus vai pašu padomi reorganizēt. Tāpat jāievēro, ka padomes locekļu pozīcija tiek vēl vairāk nostiprināta ar viņu “līdzdalības balsstiesībām” Konferencē, kā arī atzīstot, ka viņi ir AA galvenie pasaules kalpošanas administratori.
Mēs esam arī parūpējušies, lai garantētu AA World Services, Inc. un The AA Grapevine, Inc. direktoriem plašas operatīvās pilnvaras, kas pilnībā atbilstu viņu pienākumiem uzturēt ikdienas darbu mūsu aktīvajās struktūrvienībās. Šo uzņēmumu hartas juridiski aizsargā viņu tiesības. To vēl vairāk nostiprina tradīcija, kas paredz, ka padomes locekļiem ir pienākums ievēlēt šo uzņēmumu direktoru valdēs ārpuspadomes ekspertus. Turklāt tradicionālās “lēmuma pieņemšanas tiesības” piešķir vēl vairāk svara viņu pozīcijai. Šīs koncepcijas tāpat brīdina par draudiem, kas rastos no mēģinājumiem Vispārējās kalpošanas padomi padarīt par “departamentālu” operatīvu uzņēmumu.
Šie ir īpaši piesardzības pasākumi, ar kuriem mēs mēģinām saglabāt šo aktīvo kalpošanas struktūrvienību operatīvās pilnvaras un integritāti. Šie drošības pasākumi ir nepieciešami, jo Vispārējās kalpošanas padome ir šo uzņēmumu īpašnieks. Tādējādi padomes locekļu vara pār tiem ir ne tikai augstāka, bet absolūta brīžos, kad vien paši padomes locekļi tā vēlētos. Viņi var jebkurā brīdī ievēlēt jaunus uzņēmumu direktorus; viņi kontrolē šo uzņēmumu budžetus; viņi var apturēt operatīvo kapitālu. Visas šīs pilnvaras ir pareizas un vajadzīgas. Taču, kamēr darbs norit bez problēmām, ir ļoti svarīgi, lai padomes locekļi bez nepieciešamības neiejauktos un neuzurpētu šo iestāžu operatīvās pilnvaras. No šī apsvēruma izriet tas, cik rūpīgi esam centušies definēt šīs deleģētās pilnvaras.
Lielā mērā Vispārējās kalpošanas padomes pastāvīgajām komitejām – Vispārējās politikas, Finanšu, Sabiedrisko attiecību u.c. komitejām – ir līdzīga kompetence. Saskaņā ar “lēmuma pieņemšanas tiesību” principu katra primārā komiteja var izvēlēties, kādus jautājumus risinās pati un kādus jautājumus nodos padomei. Šo komiteju pozīcijas stiprina arī tas, ka darbam šajās komitejās tiek iecelts dāsns skaits ārpuspadomes kalpotāju. Arī šajā gadījumā mēs mēģinām panākt, lai šo komiteju pilnvaras tieši atbilstu viņu pienākumiem.
Tagad esam nonākuši pie konfliktējošām pilnvarām, un kā šos konfliktus labāk risināt. Aktīvajās kalpošanas struktūrvienībās vairākums ikdienišķu konfliktu ir viegli atrisināmi, jo esam nodrošinājuši nepārtrauktu komunikāciju starp visiem kalpošanas uzņēmumiem un Vispārējās kalpošanas padomes komitejām. Piemēram: katrā Grapevine valdes vai darbinieku sanāksmē klāt ir pārstāvis no AA World Services un otrādi. Vispārējās politikas komitejā vienmēr darbojas viens vai vairāki biedri no Finanšu un budžeta komitejas un otrādi. Šāda savstarpēja sadarbība nodrošina vieglu komunikāciju. Katra struktūrvienība zina, ar ko cita nodarbojas. Šis praktiskais izkārtojums izlīdzina daudzus pilnvaru konfliktus – taču ne visus.
Pieņemsim, ka nepieciešams izstrādāt un ieviest dzīvē kādu svarīgu AA vadlīniju. Šādā gadījumā primāro jurisdikciju dabiski uzņemas Vispārējās politikas komiteja, apņemoties izstrādāt plānu un piedāvāt rekomendācijas padomes locekļiem.
Pieņemsim, ka būs nepieciešama ievērojama naudas summa. Šādā gadījumā šis plāns ir jāprezentē Finanšu un budžeta komitejai. Ja šī komiteja piekrīt, ka izdevumi ir pamatoti un ir saskaņā ar kopējo budžetu, tā dod zaļo gaismu Vispārējās politikas komitejai rekomendēt šo plānu padomei. Taču, ja Finanšu un budžeta komiteja iebilst, tā iesniedz padomei iebildumu, kura savukārt lemj par tālāko situāciju. Vai, ja padomei tas šķiet nepieciešams, tā nosūtīs šo jautājumu uz konferenci.
Primārās un sekundārās jurisdikcijas princips darbojas arī pretējā virzienā. Piemēram, ja Finanšu un budžeta komiteja plāno lielus izdevumus, kas var nopietni ietekmēt AA labklājību un politiku, tai noteikti ir jākonsultējas ar Vispārējās politikas komiteju, lai gan galvenā jurisdikcija pieder Finanšu un budžeta komitejas cilvēkiem.
Tādējādi visos dalītu vai konfliktējošu pilnvaru gadījumos ir jādefinē primārā judisdikcija. Sekundārā jurisdikcija ir jāuzklausa, un neatkarīgi no apspriestā jautājuma vienmēr jābūt skaidri noteiktam punktam vai struktūrvienībai, kurā ir iespējams panākt galīgo vienošanos. Ir skaidrs, ka maznozīmīgāku konfliktu risināšana nav jāuzkrauj padomei. Taču vienmēr ir jābūt skaidram, kur atrodas galīgā risinājuma punkts.
Par katru cenu it jāizvairās no dubultas darījumu vai izpildvaras vadības. Pilnvaras nekad nedrīkst dalīt vienādās daļās. Nekur citur šāda dalīta vara jeb dubulta vadība tik ļoti nekaitē struktūras darbībai, kā tas notiek izpildvaras departamentos. Vitālā nepieciešamība izvairīties no dubultvadības tiks pilnībā aplūkota XI koncepcijā.
Papildus tām metodēm, kuras izmantojam, lai izlīdzinātu deleģētās pilnvaras un deleģētos pienākumus, mums ir vēl divas garantijas – “apelācijas tiesības” un “petīcijas tiesības”. Kā zināms, daudzos gadījumos vienkāršs vairākums labprāt uzskata sevi par pseido-augstāko autoritāti, lai gan tā gluži nav. Tāpat vadītājiem ir nosliece pārlieku izrīkot savus asistentus. Tāpēc mēs izmantojam apelācijas un petīcijas principus, lai nodrošinātu, ka katram mazākumam un katram darbiniekam pienākas pilnvaras un statuss, kas ir līdzsvarā ar viņu pienākumiem.
Summējot: mums vienmēr jānodrošina pietiekamas augstākās pilnvaras, lai kaut ko labotu vai reorganizētu. Tāpat mums jānodrošina, lai visiem uzticamiem kalpotājiem būtu skaidri definētas un atbilstošas pilnvaras darīt savu ikdienas darbu un pildīt savus skaidri definētus pienākumus.
Šis viss pilnā mērā atrodams AA Otrajā tradīcijā. Šeit mēs redzam, ka “grupas sirdsapziņa” ir augstākā autoritāte, bet “uzticamais kalpotājs” ir deleģētā autoritāte. Viens nevar darboties bez otra. Mēs labi zinām, ka vienīgais veids, kā nodrošināt pareizu un saskaņotu darba līdzsvaru, ir rūpīga definēšana un savstarpēja cieņa.
Lai gan pilnvarotajiem pieder augstākā atbildība par AA pasaules kalpošanas administrēšanu, viņiem vienmēr ir jāsaņem iespējami labākais atbalsts no pastāvīgajām komitejām, kalpošanas uzņēmumu direktoriem, administratoriem, darbiniekiem un konsultantiem. Tādējādi šo pamatkomiteju un kalpošanas valžu sastāvam, to biedru personiskajai kvalifikācijai, uzņemšanas kārtībai kalpošanas darbā, rotācijas nosacījumiem, savstarpējām darba attiecībām, mūsu administratoru, darbinieku un konsultantu īpašajām tiesībām un pienākumiem, līdzās šo īpašo darbinieku atalgošanas mehānismam ir vienmēr jābūt jautājumiem, kuriem pievēršam rūpīgu un nopietnu uzmanību.
Vispārējās kalpošanas padomes ilgtermiņa veiksme būs atkarīga ne tikai no pašu pilnvaroto prasmēm – tās pamatā būs arī prasmīga līderība un saskanīga sadarbība, kas apvienos tos ārpuspadomes komiteju biedrus, kalpošanas uzņēmumu vadītājus, administratorus un darbiniekus, kuru uzdevums ir nodarboties ar aktīvo AA pasaules kalpošanu. Viņu darba kvalitāte un centīgums vai šo raksturīpašību trūkums ir mūsu kalpošanas struktūras stūrakmens. Mūsu atkarība no viņiem vienmēr būs patiešām ievērojama.
Daudz lielākā mērā nekā paši pilnvarotie šie kalpotāji būs tiešā saskarsmē ar AA visā pasaulē, un viņu sniegums nepārtraukti būs priekšplānā. Viņi nodarbosies ar lielāko daļu ikdienas pienākumu. Viņi ieviesīs dzīvē lielāko daļu mūsu kalpošanas pasākumu. Viņi daudz ceļos paši un uzņems arī viesus mūsu galvenajā mītnē. Bieži vien viņi iniciēs jaunus plānus un vadlīnijas. Daži no viņiem kļūs par pilnvarotajiem. Tāpēc ka šie cilvēki veidos mūsu kalpošanas redzamo veidolu, lielākā daļa AA biedru vērtēs mūsu kalpošanu pēc tā, ko redzēs un jutīs šajos cilvēkos. Šie biedri ne tikai atbalstīs pilnvaroto padomes kalpošanas vadību, bet arī piedalīsies šīs vadības īstenošanā.
Par laimi, mums jau ir stabila iekšēja kalpošanas struktūra, kurā darbojas ļoti kompetentu ārpuspadomes kalpotāju virkne. Mums nepieciešams ieviest vēl tikai dažus precizējumus un izmaiņas A.A. World Services un The A.A. Grapevine struktūrās, pēdējā no kurām ir salīdzinošs jaunpienācējs uz mūsu kalpošanas skatuves. Galvenās šīs apakšstruktūras aprises jau noteiktas, tāpat arī šī izkārtojuma efektivitāte ir sevi labi pieradījusi. No kā tieši sastāv mūsu kalpošanas struktūra?
Tā sastāv no šādiem elementiem: piecām (12) Vispārējās kalpošanas padomes pastāvīgajām komitejām, plus diviem aktīvās kalpošanas uzņēmumiem: A.A. World Services, Inc. (kuras sastāvā ir AA izdevniecība) un The A.A. Grapevine, Inc. Aplūkosim katru no šīm struktūrvienībām.
Vispārējās kalpošanas padomei ir Nominācijas, Finanšu un budžeta, Sabiedrības informēšanas, Literatūras un Vispārējās politikas komitejas. To nosaukumi skaidri pauž padomes administratīvos pienākumus. Šo komiteju sastāvu reizi gadā apstiprina padomes priekšsēdētājs, un katras komitejas sastāvā, kā mēs redzējām, ir atbilstošs skaits padomes locekļu, konkrētas nozares ārpuspadomes ekspertu, viens galvenās mītnes izpilddirektors un biroja darbinieks.
Nominācijas komiteja: Šī komiteja palīdz padomei īstenot tās primāro pienākumu nodrošināt, ka visas vakances – vai pašas padomes vidū, vai starp galvenajiem kalpošanas vadītājiem, administratoriem, štata darbiniekiem – ieņem biedri un darbinieki ar augstāko iespējamo kompetenci, stabilitāti un darbspējām.
Šīs komitejas rekomendācijas lielā mērā noteiks mūsu kalpošanas pasākumu ilgspēju. Tās biedriem piederēs primārā balss nākotnes padomes locekļu un ārpuspadomes kalpotāju atlasē. Rūpīga kritēriju izsvēršana, cītīga izpēte un intervēšana, atsacīšanās pieņemt paviršus ieteikumus, atbilstošu kandidātu sarakstu savlaicīga sagatavošana – šādām attieksmēm un aktivitātēm jākļūst par šīs komitejas galvenajām vadlīnijām. Neatlaidīgi un pastāvīgi jāizvairās no jebkādiem kārdinājumiem izdarīt pārsteidzīgus vai pēkšņus spriedumus.
Vēl kāda problēma, ar kuru komitejām būs jāsastopas nākotnē, būs neapzināta nosliece uz darbinieku kvalifikācijas pazemināšanos, kas skaidrojama ar ļoti dabisko un parasti neapzināto nominētāju tendenci atlasīt indivīdus ar nedaudz zemāku kompetenci. Mēs instinktīvi izraugāmies līdzstrādniekus, kas līdzinās mums, taču ir ar nedaudz mazāku pieredzi un prasmēm. Piemēram, kurš administrators būtu gatavs ieteikt kādu asistentu, kurš ir krietni kompetentāks par viņu? Kura darbinieku grupa būs gatava ieteikt jaunu līdzstrādnieku, kura prasmes ir krietnu līmeni augstākas par grupas vidējo? Drīzāk iespējama ir pretēja tendence. Šāda nemanāma kaite piemīt valdības birojiem, iestādēm un daudziem komerciāliem uzņēmumiem. Mēs paši vēl to neesam pieredzējuši, taču nodrošināsimies, lai tas nekad nenotiktu. Mums visiem ir jāizsargājas pret šo postošo noslieci – īpaši Nominācijas komitejai, kuras primārais un galvenais pienākums ir izvēlēties tikai pašus labākos pieejamos kandidātus katrai vakantajai pozīcijai.
Neviena aktīva kalpošanas struktūrvienība nevar funkcionēt bez spējīgas un kompetentas izpildvadības. Tai vienmēr jākoncentrējas vienā cilvēkā, kuru atbalsta tik daudz asistentu, cik nepieciešams. Padome vai komiteja nekad pati nevar neko administrēt pastāvīgas izpildvadības izpratnē. Šīs funkcijas ir jādeleģē vienai personai. Šai personai ir jābūt plašai brīvībai un pilnvarām darīt savu darbu, un tās darbā nav jāiejaucas, kamēr vien darbs norit veiksmīgi.
Finanšu un budžeta komiteja: Šīs struktūrvienības galvenais uzdevums ir rūpēties par to, lai mūs neizkropļotu nauda un lai mēs nebankrotētu. Tā ir vieta, kur naudai un garīgumam ir jāsavienojas – turklāt pareizā proporcijā. Šeit ir vajadzīgi apķērīgi biedri ar lielu finanšu pieredzi. Visiem jābūt reālistiem, un var noderēt arī viens vai divi pesimisti. Mūsdienu pasaules noskaņojums ir tērēt vairāk, nekā ir vai jebkad var būt. Līdz ar to daudzi no mums ir inficējušies ar šo rožaino filozofiju. Kad kāds jauns un daudzsološs AA kalpošanas projekts nonāk mūsu redzeslokā, mēs esam gatavi kliegt: “Nav jādomā par naudu, ķeramies klāt.” Tas ir brīdis, kad no mūsu budžeta veidotājiem sagaidām brīdinājumu: “Apstājieties, paskatieties un ieklausieties!” Tieši šajā brīdī “taupītāji” nonāk konstruktīvā un veselīgā sadursmē ar “tērētājiem”. Tāpēc šīs komitejas galvenais uzdevums ir rūpēties par to, lai mūsu galvenā mītne vienmēr būtu maksātspējīga un lai tā tāda arī paliktu gan labos, gan sliktos laikos.
Šai komitejai ir konservatīvi jānovērtē katra gada ienākumi. Tai ir jāizstrādā plāni, kā palielināt mūsu ieņēmumus. Tā rūpīgi un aukstasinīgi sekos līdzi nevajadzīgām izmaksām, izšķērdēšanai un dublēšanai. Tā rūpīgi pārbaudīs ikgadējos ieņēmumu un izdevumu budžetus, ko iesniedz A.A. World Services, Inc. un The A.A. Grapevine, Inc. Vajadzības gadījumā tā ieteiks grozīt tāmes. Gada vidū tā lūgs pārskatīt budžetu, ja iepriekšējās aplēses būs pārāk kļūdainas. Tā rūpīgi pārbaudīs katru jaunu un ievērojamu izdevumu pozīciju, jautājot: “Vai tas šobrīd ir nepieciešams vai vēlams? Vai mēs to varam atļauties, ņemot vērā visus apsvērumus?”
Labos laikos šī komiteja pieprasīs, lai mēs turpinātu rezervju fondā atlikt ievērojamas summas. Tā īstenos ieguldījumu politiku šajā fondā, kas garantēs, ka vismaz divas trešdaļas no fonda līdzekļiem jebkurā laika posmā būs uzreiz pieejami bez papildu zaudējumiem, tādējādi ļaujot mums pārvarēt grūtus laikus vai pat katastrofas.
Tas nenozīmē, ka Finanšu un budžeta komiteja pastāvīgi saka "nē" un bailīgi uzkrāj mūsu naudu. Es atceros, kā agrāk mēs tik ļoti centāmies veidot rezerves fondu no grāmatas tirdzniecības ieņēmumiem, ka pieļāvām biroja darbības stagnāciju, kad sāka pietrūkt resursu, lai tiktu galā ar mūsu straujo izaugsmi. Līdz ar to mēs zaudējām grupu uzticību un smagi cieta ziedojumu apmērs – tas samazinājās par desmitiem tūkstošu gadā. Līdz brīdim, kad birojs tika reorganizēts un uzticība atjaunota, mēs bijām izlietojuši visus līdzšinējos grāmatas tirdzniecības ieņēmumus un lielu daļu no mūsu rezerves fonda. Šāda nepareiza un neiedomājama taupība var izrādīties ļoti dārga - gan garā, gan kalpošanā, gan naudā.
Tāpēc komitejām nākotnē būs jāizvērtē, ar ko atšķiras patiesa piesardzība (kas nav ne bailes, ne nepamatota uzkrāšana un kas dažkārt patiešām var paredzēt īslaicīgu deficītu) un bezatbildīga tērēšana, kas kādu dienu varētu izraisīt mūsu svarīgo pakalpojumu sarukšanu vai sabrukumu.
Drošākais ceļš parasti ir kaut kur pa vidu starp neapdomīgu budžeta samazināšanu un neapdomīgiem tēriņiem.
Sabiedrības informēšanas komiteja: Arī šī komiteja ir ļoti svarīga. Protams, lielākajai daļai tās biedru jābūt sabiedrisko attiecību jomas ekspertiem. Taču jāuzsver arī tas, ka ar komerczināšanām vien nepietiek. AA tradicionālā konservatīvisma dēļ, kas atspoguļojas maksimā “Pievilcība, nevis reklāma”, ir acīmredzams, ka komitejas profesionālajiem biedriem ir jāspēj pielāgot savu biznesa pieredzi AA vajadzībām. Piemēram, paņēmieni, ko izmanto, lai pārdotu lielu personību vai jaunu matu losjonu, nebūtu piemēroti Anonīmaniem alkoholiķiem. Komitejā vienmēr būtu jāiekļauj vairāki AA biedri, kuri, pateicoties ilggadējai pieredzei, ir apveltīti ar īstu “AA garu”, proti, viņi labi izprot mūsu kopējo ainu un kas tai ir nepieciešams sabiedrisko attiecību jomā.
Tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ka ir nepieciešamas arī augstas profesionālās prasmes. Lai tiktu galā ar milzīgo sabiedrisko komunikāciju spektru, kāds pastāv šodien, nepietiek tikai ar amatierisku pieeju. Prasmes šajā jomā nozīmē lielu tehnisko pieredzi, diplomātiju, izpratni par to, kas ir bīstami un kas nav, drosmi uzņemties aprēķinātus riskus un gatavību pieņemt gudrus, bet tradīcijās balstītus kompromisus. Šādas kvalificētas iemaņas mums būs vajadzīgas vienmēr.
Mēs darām visu iespējamo, lai aizvien labāk sasniegtu tos 25 miljonus alkoholiķu, kas šodien dzīvo visā pasaulē. Mums viņi jāsasniedz gan tieši, gan pastarpināti. Lai to izdarītu, būs jāveicina sabiedrības izpratne un labā griba par AA. Mums ir jābūt vēl labākās attiecībās ar mediķiem, garīdzniekiem, darba devējiem, pašvaldībām, tiesām, cietumiem, psihiatriskajām slimnīcām un visiem citiem, kas darbojas alkohola jomā. Mums ir vajadzīga arvien lielāka redaktoru, rakstnieku, televīzijas un radio kanālu labvēlība. Šie vietējie, valsts un starptautiskie publicitātes kanāli ir jāatver arvien plašāk un plašāk, tomēr vienmēr jāizvairās no spiediena izdarīšanas. Ar visu šo resursu starpniecību mums ir jācenšas nodot AA vēsti tiem, kuri cieš no alkoholisma un tā sekām.
Tas izskaidro to, cik nozīmīgs ir mūsu Sabiedrības informēšanas komitejas darbs un ieteikumi. Tas ir izšķirošs uzdevums – viena liela publiska kļūda var maksāt daudz dzīvību un ciešanu, jo tā varētu atbaidīt jaunpienācējus. Un otrādi – katrs reāls sabiedrisko attiecību panākums pavērš alkoholiķus mūsu virzienā.
Literatūras komiteja: Šī struktūrvienība atbild par esošo grāmatu un brošuru rediģēšanu, kā arī par jaunu bukletu izstrādi, lai apmierinātu jaunas vajadzības vai mainīgos apstākļus. Kopumā tās uzdevums ir rūpēties par to, lai mūsu biedriem, draugiem un visai pasaulei rakstiskā veidā tiktu pasniegts adekvāts un vispusīgs priekšstats par AA Sadraudzību visos tās aspektos. Mūsu literatūra ir galvenais līdzeklis, kā veicināt AA atveseļošanos, vienotību un kalpošanu. Katru gadu mēs izsūtām tonnām grāmatu un brošūru. Šo materiālu ietekme ir nenovērtējama. Tāpēc ir kritiski un vitāli svarīgi, lai mūsu literatūra pilnībā atspoguļotu mūsu progresu.
Literatūras komitejai būs pastāvīgi jārisina jaunas problēmas, kas saistītas ar dizainu, noformējumu un saturu. Šeit mūsu politika paredz tiekšanos uz pašu labāko – mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka lēta izskata, zemu cenu un vājas kvalitātes literatūra nav AA interesēs ne efektivitātes, ne taupības, ne kādā citā ziņā.
Tāpat kā citām Vispārējās kalpošanas padomes komitejām arī šai komitejai ir jābūt ekspertiem savā nozarē. Svarīga figūra tās darbībā noteikti būs algots rakstnieks un konsultants. Radošais darbs – proti, sākotnējais veidols un melnraksts, kā arī galīgais darbs pie jaunu projektu izstrādes – būs jāpaveic tieši šim speciālistam. Pārējo komitejas biedru loma būs konstruktīva kritika un labojumu izdarīšana. Arī šajā gadījumā jāatceras, ka komitejas sastāvā noteikti jāiekļauj arī personas ar plašu AA pieredzi. Ārkārtīgi svarīgs būs jautājums, kā piešķirt “AA garu” visiem mūsu rakstu darbiem. Tas, ko mēs tik labi pavēstam mutvārdos, mums ir jāpasniedz arī drukātā veidā.
Tādēļ Literatūras komiteja uzskatīs par vēlamu rūpīgi pārbaudīt katru jaunu darbu, lūdzot vairākus AA biedrus, kas ir jutīgi pret AA garu un viedokļiem, izteikt kritiku un ieteikumus. Ja jaunajam materiālam ir jāietekmē nealkoholiķu pasaule, jo īpaši medicīnas un reliģijas nozares, ir jākonsultējas ar pilnvarotajiem nealkoholiķiem vai citiem kvalificētiem draugiem, kuri ir zinoši šajās jomās.
Vispārējās politikas komiteja: Iespējams, šī ir vissvarīgākā no visām Vispārējās kalpošanas padomes komitejām, un tāpēc to uzskata par vecāko (senior) komiteju. Tās kompetencē var būt praktiski visas problēmas vai projekti, kas saistīti ar AA politiku, sabiedrības informēšanu vai AA tradīcijām un kas var rasties citās komitejās vai kalpošanas uzņēmumos.
Pirms vairākiem gadiem kļuva skaidrs, ka padomes ceturkšņa sēdēs izskatāmo jautājumu apjoms ir kļuvis pārāk liels. Tāpēc mums bija jāizveido komiteja, kas varētu atsījāt darbakārtības jautājumus, atmetot mazāk svarīgos un pilnībā izskatot svarīgākos. Mūsu mērķis bija atvieglot padomes sēžu pārslodzi un piedāvāt padomei rūpīgi apspriestus ieteikumus par nopietnākiem jautājumiem, tostarp mazākuma viedokļus. Tādējādi padomes uzmanību varētu precīzi koncentrēt uz to, kas tai patiešām ir jādara. Šī komiteja, kuras rīcībā būtu pietiekami daudz laika resursu, varētu arī stiprināt mūsu plānošanas un politikas veidošanas procesu. Tā varētu novērst gan lielas, gan mazas kļūdas, kas radušās steigas dēļ.
Tāda bija mūsu sākotnējā iecere, un tā ir lieliski izdevusies. Tā kā šī komiteja ir veidota tā, lai būtu ļoti jutīga pret AA viedokļiem un reakcijām, tās kodolu veido a) "reģionālie" (out-of-town) pilnvarotie, no kuriem viens tradicionāli tiek iecelts par priekšsēdētāju, b) divi Pasaules kalpošanas biroja darbinieki, c) A.A. World Services, Inc. prezidents, kurš ir arī Pasaules kalpošanas biroja ģenerāldirektors, (d) The A.A. Grapevine, Inc. prezidents, kurš ir redaktors, un (e) tie pilnvarotie un kalpošanas direktori ar ilgu pieredzi mūsu Sadraudzībā.
Sēdes aicināti apmeklēt visi pārējie pilnvarotie, komiteju biedri, administratīvie direktori un darbinieki. Pilnvarotie tāpēc, ka viņiem tādējādi ir iespēja iepriekš iepazīties ar jautājumiem, kas viņus sagaida nākamajā padomes sēdē. Komiteju biedri un administratīvie direktori tāpēc, ka šādi viņi var iegūt visaptverošu iespaidu par to, ar ko nodarbojas citas galvenās mītnes struktūrvienības.
Šī ir liela komiteja, kas darbojas “novada kopsapulces stilā” un ilgst četras līdz sešas stundas katru svētdienu pirms Vispārējās kalpošanas padomes ceturkšņa sēdes. Tiek vienmēr sagatavota rūpīga dienaskārtība. Šī komiteja iesniedz pilnvarotajiem pilnu ziņojumu ar savām rekomendācijām, tai skaitā mazākuma viedokļus. Šis ziņojums tāpat satur pilnu atskaiti par noraidītajiem mazāk svarīgajiem jautājumiem.
Vispārējās politikas komiteja ir ievērojami stiprinājusi mūsu galvenās mītnes vienotību. Visiem dalībniekiem ir sajūta, ka viņi ir “komandas daļa”. Sēdes apmeklētāju skaits nav šķērslis. Daudzi prāti, daudz laika un patiesa jūtība pret AA lietām nodrošina ievērojamu politikas izstrādes un plānošanas efektivitāti.
Vēlreiz jāuzsver, ka neviena no šīm padomes komitejām savā būtībā nav izpildvadības orgāns. Tās nemenedžē un nevada kalpošanas uzņēmumu tiešos pienākumus. Taču tās var, ja vēlas, izteikt rekomendācijas – gan kalpošanas uzņēmumiem, gan pilnvarotajiem. Jāpiezīmē, ka Vispārējās politikas komiteja vienmēr izpēta kalpošanas uzņēmumu ceturkšņa ziņojumus un tos padomes komiteju ziņojumus, kas pieejami sēdes laikā. Šī komiteja var un arī izsaka komentārus par šiem ziņojumiem un piedāvā rekomendācijas, kas uz tiem attiecas.
Tālāk pievērsīsimies mūsu aktīvās kalpošanas uzņēmumiem A.A. World Services, Inc. un The A.A. Grapevine, Inc. To darbība aizņem aptuveni deviņas desmitās daļas no visa mūsu galvenās mītnes darba apjoma.
Vispārējās kalpošanas padomei pieder šo vienību kapitāldaļas. Tāpēc pilnvarotie katru gadu ievēl visus administratīvos direktorus – katrā uzņēmuma (pašlaik) pa septiņiem. Tas nozīmē, ka visā, kas attiecas uz mūsu kalpošanas pasākumu ikdienas vadību, pilnvarotie ir pilnībā deleģējuši šo nepārtraukti aktīvo kalpošanas nozaru izpildvadības funkciju.
A.A. World Services, Inc. (ieskaitot AA izdevniecību) direktoru valde tradicionāli sastāv no diviem pilnvarotajiem (pārraudzības īstenošanai), trim ārpuspadomes nozaru ekspertiem un diviem administratīvajiem darbiniekiem – kalpošanas biroja ģenerāldirektora un viena no viņa asistentiem, kuri attiecīgi darbojas kā prezidents un viceprezidents. Abi pilnvarotie parasti ir agrāk piedalījušies valdes darbā kā ārpuspadomes eksperti – vienu no viņiem parasti ieceļ par mantzini. Līdz ar to AA administratīvie direktori ir cilvēki ar lielu pieredzi operatīvajā kalpošanā.
Žurnāla Grapevine struktūra ir būvēta līdzīgi – ar diviem izņēmumiem. Abi padomes pilnvarotie Grapevine valdē ir (1) bijušais žurnāla redaktors un (2) finansists, kurš iepriekš kalpojis Grapevine valdē. Šis otrais pilnvarotais tiek tradicionāli iecelts par priekšsēdētāju, un viņš vada uzņēmuma sēdes. Tas tāpēc, ka ne redaktoram, kurš tradicionāli ir žurnāla Grapevine prezidents, ne arī viceprezidentam, kurš ir redakcijas biedrs/viens no valdes direktoriem, nav nepieciešamās biznesa vadības pieredzes, lai būtu par Grapevine korporatīvās valdes priekšsēdētāju. Šis izkārtojums ieliek priekšsēdētāju labā pozīcijā, lai būtu par starpnieku iespējamos strīdos starp uzņēmuma redakciju un biznesa vadības departamentu. Grapevine sastāvā ir arī redaktoru valde (redkolēģija), kas ieceļ pati savus pēctečus, bet kuriem jāsaņem korporatīvās valdes apstiprinājums.
Redkolēģija palīdz redaktoram un viņa darbniekiem noteikt žurnāla redakcionālo politiku, ievirzi un saturu. Tā daļēji atslogo redaktora (līdz šim – brīvprātīgā) darba apjomu. Tā apzina un izdara rekomendācijas saistībā ar Grapevine reklāmas materiālu nokļūšanu līdz grupām. Tā piešķir mūsu maketētājiem, māksliniekiem un rakstītājiem statusu un vienotību viņu kopējās pūlēs. Tā ir mācību platforma nākamajiem redaktoriem. Mūsu redkolēģija tādējādi ir galvenais garants žurnāla kvalitātei un redakcionālajai nepārtrauktībai.
Katra jauna darbinieku paaudze izvirzīs jautājumus, kas skars šos divus aspektus: “Kāpēc neapvienot abus uzņēmumus vienā Vispārējās kalpošanas padomē?” Vai: “Kāpēc Grapevine nevar pievienot A.A. World Services, Inc., tādējādi paliekot visas aktīvās galvenās mītnes operācijas zem vienas vadības?” Šie jautājumi jau apskatīti iepriekšējās koncepcijās. Mēs esam secinājuši, ka Vispārējās kalpošanas padome ir nepiemērots orgāns korporatīvai pārvaldei – ka tikai tāpēc, ka Grapevine ir tik funkcionāli līdzīgs uzņēmums, un lai koncentrētu naudu un izpildvaru vienā struktūrvienībā, mums būtu jāapvieno AA World Services un AA Grapevine. Par šiem jautājumiem, šķiet, esam vienojušies– vismaz uz doto brīdi.
Taču šim jautājumam ir papildinājumi. Bieži vien tiks jautāts: “Ja ir vēlams atsevišķi reģistrēt atšķirīgu funkciju uzņēmumus, kāpēc tādā gadījumā atsevišķi nereģistrēt A.A. World Services izdevniecību un nepārvaldīt to ar atsevišķu direktoru valdi, kurai būtu īpašas prasmes grāmatu un bukletu izdevējdarbībā?” Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet loģiski.
Mūsdienās AA izdevniecība galvenokārt īsteno biznesa funkciju. Atšķirībā no komerciāliem apgādiem mums nav katru gadu jānodrošina jaunu grāmatu izlase, tekstu sacerēšana un izdošana. Vairākums mūsu grāmatu ir jau sarakstītas, un maz ticams, ka izdosim daudz jaunu. Protams, reizēm izdosim jaunus bukletus, tāpat būs nepieciešama veco materiālu rediģēšana. Taču Literatūras komiteja varēs viegli tikt galā šo salīdzinoši mazo radošās izdevējdarbības apjomu. Tādējādi A.A. World Services, Inc. izdevniecības darbība galvenokārt paredz drukāšanu, izplatīšanu, grāmatvedību un finanses. Pašlaik nav nepieciešams pārvaldības vajadzībām veidot atsevišķu uzņēmumu. Ir nepieciešams tikai tas, lai A.A. World Services, Inc. uzturētu atsevišķu izdevējdarbības grāmatvedību. Atsevišķa korporatīva pārvalde būs nepieciešama tikai ļoti mazticamā gadījumā, ja izlemsim doties plašajā grāmatniecības biznesā.
Vēl kāds cits jautājums: “Kāpēc neapvienot AA izdevniecību ar A.A. Grapevine žurnālu, lai paliktu visu mūsu literatūru zem viena menedžmenta?” Atbilde uz šo jautājumu sakņojas šo abu uzņēmumu atšķirīgajā darbībā. Grapevine žurnālam katru mēnesi noteiktā termiņā jārada pavisam jauns materiāls. Turpretī AA izdevniecības veiksme galvenokārt atkarīga no tā, kas jau ir uzrakstīts.
Grapevine žurnāla galvenā aktivitāte ir saistīta ar radošumu. Žurnālam ir vajadzīgi vairāki algoti darbinieki un nepārtraukta daudzu specializētu brīvprātīgo iesaistīšanās, bez kuru palīdzības tas nevarētu darboties. Kāpēc tādā gadījumā mums būtu jāapgrūtina šie cilvēki ar tiešu biznesa vadību. Acīmredzami, ka mums tas nav jādara.
Cits bieži uzdots jautājums: “Kāpēc A.A. World Services nepārņem Grapevine grāmatvedību, finanses, reklāmu un izplatīšanu? Vai šāda finanšu, darbaspēka un ikdienas vadības konsolidācija nebūtu efektīvāka un ekonomiskāka? Vai tas neatbrīvotu Grapevine žurnālu no biznesa vadības galvassāpēm?”
Arī šīs plāns sākotnēji izskatās prātīgs. Tomēr pastāv iespēja, ka tas slikti darbosies. Tam ir nopietni strukturāli trūkumi. Tas pārkāptu labas pārvaldības pamatprincipu, ka jebkuram veidojumam, kura pienākumos ir veikt kādu uzdevumu, ir jābūt arī pilnvarām, finansējumam, personālam un aprīkojumam šo uzdevumu īstenot. Grapevine žurnālam neapšaubāmi pieder atbildība par savu finanšu plūsmu, reklāmu, politiku un tirāžas uzturēšanu. Tam ir jāalgo četri biznesa direktori, kas ir eksperti šajās žurnāla nozarēs. Konference un Vispārējās kalpošanas padome vienmēr turēs viņus pie vārda. Tādējādi kas notiks, ja liela daļa žurnāla darījumu tiks nodota pilnīgi atšķirīgai korporatīvai vadībai, pār kuru Grapevine žurnālam nebūs nekādas varas? Tas noteikti nozīmētu dubultu vadību un nepārtrauktus konfliktus. Grapevine valde kļūtu burtiski nespējīgā rīkoties.
Šāda situācija arī demoralizētu redaktoru, darbiniekus un redkolēģiju, kas visi ir specializēti brīvprātīgie. Pašlaik šai grupai ir trīs direktoru pārstāvniecība Grapevine valdē. Šādā korporatīvā veidojumā tagad ir iespējams samierināt redakcionālo tiekšanos pēc izcilības un žurnāla finanšu realitāti. Ja Grapevine biznesa vadību pārceltu uz A.A. World Services, Inc., GV redakcijas darbinieku statusam un ietekmei vairs nebūtu gandrīz nekāda svara. World Service direktori būtu vairāk ieinteresēti biznesa efektivitātē un maksātspējā, kamēr GV redakcija turpinātu lūkoties pēc kvalitātes un žurnāla uzlabošanas. Nebūtu praktiski nekādu veidu, kā samierināt abas pozīcijas. A.A. World Services, Inc. biznesa direktori dominētu pār redakcionālajiem darbiniekiem un līdz ar to – pār redakcionālo politiku. Redakcijas grupa nonāktu situācijā, kurā kļūtu par parastu komiteju, kas saņem norādījumus no A.A. World Services. Par faktisko darba principu kļūtu – “Kas maksā, tas pasūta mūziku.” Sašķeļot žurnāla menedžmentu uz pusēm un atmetot “līdzdalības” principu, ir jāšaubās, vai mēs varētu panākt šāda izkārtojuma darbspēju, īpaši ņemot vērā brīvprātīgo darbinieku ieguldījumu. Mēs varētu ietaupīt nedaudz naudas, taču nevarētu saglabāt pašu žurnālu.
Tas neizslēdz spēku apvienošanu tādām Grapevine un A.A. World Services funkcijām kā rēķinu apmaksa, pasta pakalpojumi utt., taču, lai arī mazākā mērā, tikko aprakstītā rīvēšanās var parādīties arī šeit, ja nebūs pēc iespējas skaidrāk nodalīts, “kas, ko un kad kontrolē”.
Mēs, kas strādājam AA galvenajā mītnē, esam visai vienoti savā skatījumā uz iepriekšminēto kārtību. Tā ir detalizēti aprakstīta, lai kalpotu nākotnes vajadzībām. Mēs patiesi apzināmies, ka mums vienmēr jāuzmanās no strukturālām izmaiņām naudas taupīšanas nolūkos. Šīs novirzes var bieži vainagoties ar tādu nesaskaņu un no tā izrietošo neefektivitāti, ka nekas netiks ietaupīts, bet rezultātā būs reāli zaudējumi.
Vispārējās kalpošanas padomes komiteju un aktīvās kalpošanas uzņēmumu darbības detalizēts izklāsts ir pārāk ietilpīgs, lai to šeit aprakstītu. Taču vajadzētu izcelt vēl dažus principus un problēmas, kas kopīgas gan A.A. World Services, gan A.A. Grapevine.
1. Administratīvo vadītāju statuss – atšķirība starp izpildvadību un politikas veidošanu: Neviena aktīvā kalpošanas vienība nevar labi funkcionēt, ja tai nav nepārtrauktas un kompetentas izpildvadības (executive direction). To vienmēr jāvada vienai personai, kuru atbalsta tik daudz asistentu, cik šai personai nepieciešams. Padome vai komiteja nekad nevar neko aktīvi menedžēt – pastāvīgas izpildvadības izpratnē. Šī funkcija ir jādeleģē vienai personai. Šai personai ir jābūt plašām pilnvarām un brīvībai darīt savu darbu, un šīs personas darbā nav jājaucas, kamēr vien darbs norit veiksmīgi.
Reālu izpildvadības prasmi nevar izzīst no pirksta – tas ir grūti atrodams retums. Nepieciešams īpašs prasmju apvienojums. Izpildvadītājam ir jāiedvesmo ar savu enerģiju un piemēru, tādējādi panākot labprātīgu sadarbību no citiem. Ja sadarbība nav pretimnākoša, viņam ir jāzina, kad pienācis brīdis reālai stingrībai. Viņam jārīkojas bez mēģinājumiem kādam izpatikt vai no kāda ietekmēties. Viņam ir jāizprot un jāīsteno lieli projekti, neatstājot novārtā mazākus darbus. Viņam bieži vien ir jāuzņemas plānošanas iniciatīva.
Šādas izpildvadības prasmes paredz zināmu izpratni no vadītāja un viņa kolēģu puses, citādi gaidāmi pārpratumi. Savas dabiskās dedzības un enerģijas dēļ vadītāji dažreiz neredzēs atšķirību starp saskaņotu plānu un politikas parastu administrēšanu un jaunu plānu veidošanu. Šajā ziņa viņiem var būt nosliece veidot jaunus plānus un ieviest tos dzīvē bez pietiekamas konsultēšanās ar tiem, kuru darbu tas varētu ietekmēt, vai tiem, kuru pieredze un padoms faktiski vai oficiāli nepieciešams.
Labs izpildvadītājs ir noteikti arī labs pārdevējs. Taču viņš bieži vien vēlas ātru darījumu un ātrus rezultātus tieši tajos gadījumos, kad nepieciešama pacietīga konsultēšanās ar daudziem cilvēkiem. Taču tas ir daudz labāk par biklu kavēšanu un nepārtrauktiem pieprasījumiem pēc norādēm, ko darīt. Izpildvadītāju, kas uzspiež savu gribu, var iegrožot ar strukturas izkārtojumu un precīzām robežām, kuras viņam jāievēro. Taču no vāja un nepastāvīga vadītāja ir maz jēgas jebkurā izkārtojumā.
Līdz ar to laba izpildvadītāja pienākums ir apgūt atšķirību starp to, kad viņam būtu jārīkojas patstāvīgi un kad nepieciešamas šauras vai plašas konsultācijas, un kad viņam būtu jālūdz specifiskas norādes un nosacījumi. Šis lēmums ir viņa paša ziņā. Viņa lēmuma pieņemšanas privilēģijas strukturāli garantē “lēmuma pieņemšanas tiesības”. Viņu var iegrožot pēc faktiskās rīcības, taču reti – pirms tās.
Mūsu pasaules kalpošanas klāstā ir vēl divas svarīgas administratīvas problēmas. Viena ir naudas trūkums algot pilna laika augstākā līmeņa administratorus A.A. World Services un A.A. Grapevine vajadzībām. Pasaules kalpošanas birojā pašlaik varam atļauties tikai pusslodzes ģenerāldirektoru. Grapevine žurnālā mums jāiztiek ar brīvprātīgo. Protams, katram no šiem administratoriem ir algoti asistenti. Taču fakts, ka viens no mūsu augstākajiem izpildvadītājiem var piedāvāt tikai pusi no sava laika, kamēr otrs – ievērojami mazāk par to, nekādā ziņā nav ideāla situācija (13).
Faktiskajam izpilddirektoram ir nepārtraukti jābūt darbā, bet mūsējais to nevar. Cerams, kādu dienu varēsim novērst šo trūkumu. Bet arī tad mums nevajadzētu pieļaut kļūdu, algojot pilna laika administratorus, kuri, būdami bez nepieciešamās pieredzes un spējām, ir gatavi strādāt par lētu samaksu. Mēs vairs nevaram atļauties tik dārgas kļūdas. Šādā gadījumā noteikti priekšroka dodama izcili strādājošam brīvprātīgajam vai pusslodzes darbiniekam.
Otrais ar izpildvadību saistītais sarežģījums ir iedzimts mūsu AA situācijā. Galvenās mītnes atslēgas darbinieki ir AA biedri – viņiem tādiem ir jābūt. Līdz ar to administratīvie vadītāji un viņu darbinieki ir draugi sadraudzībā, viena kluba biedri. Tas dažreiz sarežģī situāciju, kad vadītājam ir jānodrošina stingra vadība, bet viņa AA draugiem ir tikpat sarežģīti to pieņemt. AA vadītāji saprot, ka viņiem ir ne tikai jāvada mūsu darbi, bet arī jāsaglabā draudzība. Savukārt tiem, kas strādā šo cilvēku pakļautībā, ir jāsaprot, ka mums tiešām visā nopietnībā ir jānodarbojas ar biznesu, ne tikai jāstiprina garīgā apvienība. Līdz ar to nepieciešama zināma disciplīna un vadība. Tie, kas nevar vai negrib to saprast, nav īsti piemēroti darbam galvenajā mītnē. Lai gan vadītājam ir jāizvairās no pārmērīgas savrupības un asas komandēšanas, nevajadzētu sūdzēties, ja vadītājs ir gan draudzīgs, gan stingrs. Šīs problēmas nav neatrisināmas – mēs tās risinām nekavējoties, galvenokārt piemērojot AA principus.
Šādas problēmas reizēm parādās, taču Vispārējās kalpošanas birojs nav ar tām apsēsts. Pateicoties mūsu cilvēku ārkārtīgajai centībai mūsu vidū valda tāda saskaņa un efektivitāte, kas nav raksturīga parastām darbavietām.
2. Algotu darbinieku kompensācija: Mēs uzskatām, ka katra algota administratīvā vadītāja, darbinieka vai konsultanta darbam ir jābūt kompensētam saprātīgā attiecībā ar viņa vai viņas pakalpojumu vai spēju vērtību komerciālajā darba tirgū.
Šis princips tiek bieži pārprasts. Bez šaubām daudzi AA biedri uzlūko AA pasaules kalpošanas pasākumus kā nepieciešamu labdarību, par kuru ir jāmaksā. Mēs aizmirstam, ka šī konkrētā labdarība sniedz labumu ne tikai mums pašiem, bet arī jaunpienācējam – ka daudzi no šiem kalpošanas pasākumiem ir paredzēti mūsu kopējai labklājībai un mūsu visu aizsardzībai. Mēs neesam bagāti labdari, kas palīdz slimajiem un nabagajiem. Mēs palīdzam citiem, lai palīdzētu paši sevi.
Cita kļūdīga ideja – ka mūsu algotajiem darbiniekiem būtu jāstrādā par zemu samaksu, kā to dara citu labdarības organizāciju darbinieki. Ja mēs pieņemtu šo uzstādījumu, tas prasītu no mūsu kalpotājiem neierastu finansiālu uzupurēšanos, kādu mēs neprasītu no neviena cita AA biedra. Tādā veidā mēs, AA biedri, sacītu mūsu darbiniekiem: “Mēs katru gadu galvenajai mītnei katrs ziedojam 3 dolārus. Bet būtu skaisti, ja tu varētu strādāt AA labā par 2 tūkstošiem dolāru gadā mazāk, nekā tev maksātu citviet.” Paskatoties šādā gaismā, lētā darbaspēka teorija šķiet tik absurda, cik tā patiesībā ir, īpaši, ja atceramies, ka AA kalpošanas struktūrā nodarbināto cilvēku attiecība pret kopējo AA biedru skaitu ir vismazākā pasaulē. Starpība starp konkurētspējīgu darba samaksu un zemu darba samaksu galvenajā mītnē katram no mums nozīmē tikai dažus centus gadā.
Tāpat mums ir jāņem vērā labi zināmais fakts, ka lēts darbaspēks mēdz justies nedroši un būt neefektīvs. Ilgtermiņā tas izmaksā ļoti dārgi. Tas nenozīmē ne labu garīgumu, ne labu biznesa vadību. Pieņemot, ka kalpošanas nauda ir pieejama, mums būtu mūsu darbinieki labi jāatalgo.
3. Algotu darbinieku rotācija: AA Pasaules birojā lielākajai daļai darbinieku viņu pienākumi mainās katru gadu. Stājoties darbā, no katra darbinieka sagaida vispārīgas spējas darīt vai iemācīties darīt jebkuru biroja uzdevumu – izņemot biroja vadību, kur īpaši nepieciešamo prasmju dēļ rotācijai atbilst tikai daļa no AA darbiniekiem. Taču atalgojuma aprēķina princips visiem darbiniekiem ir vienāds. Atalgojuma pieaugums ir atkarīgs tikai no nokalpotā laika.
Biznesa pasaulē šāds izkārtojums nebūtu iespējams. Tas praktiski garantētu vāju interesi un viduvējību, jo pietrūktu ierastā naudas un prestiža stimula. Mūsu operatīvajā situācijā šī ir vienīgā novirze no korporatīvā biznesa vadības principa. Līdz ar to ir jābūt ievērojamiem un pieredzē balstītiem iemesliem šādai korporatīvu likumu pārkāpšanai – un tādi iemesli ir.
Primārais iemesls šādas rotācijas un līdzvērtīga atalgojuma principa ieviešanai bija mūsu biroja drošība un nepārtrauktība. Kādreiz mums bija ierasta sistēma, kurā bija viens augsti apmaksāts darbinieks ar zemi apmaksātiem asistentiem. Viņas viedoklis bija noteicošais asistentu izvēlē. Esmu pārliecināts, ka viņa visai neapzināti piesaistīja cilvēkus, kas ar viņu nekonkurētu. Tajā pašā laikā viņa cieši turēja vadības grožus par katru svarīgo biroja darbu. Šīs brīnumcilvēks darīja milzu darbu. Taču viņa pēkšņi sabruka, un drīz tas pats notika ar vienu no viņas asistentiem. Mēs palikām tikai ar vienu daļēji apmācītu asistentu, kas gandrīz neko nezināja par biroja kopējo vadību.
Par laimi, kāds mans labs AA draugs, prasmīgs organizators, pieslēdzās un palīdzēja savest biroja darbu kārtībā. Mēs sapratām, ka mums ir jāalgo darbinieki, kuri nevarētu vienkārši sabrukt. Nākamreiz varētu neatrasties neviens, kurš varētu veltīt pietiekami daudz laika biroja reorganizēšanai. Turklāt šis sabrukums izraisīja uzticības zaudēšanu Sadraudzībā – tas bija tik ievērojams, ka trijas gados mēs zaudējām 50 tūkstošus no grupu ziedojumiem.
Pēc šī gadījuma mēs ieviesām rotācijas principu ievērojami plašākā darbinieku lokā.Arī pēc tam mēs esam piedzīvojuši pēkšņus amata atstāšanas gadījumus un AA darbinieku sabrukumus, katrs no kuriem agrākajā sistēmā būtu biroju demoralizējis. Bet, tā kā ikviens no atlikušajiem darbiniekiem vienmēr pārzināja katru darba nozari, mēs vairs nepiedzīvojām agrākus sarežģījumus. Šādos nosacījumos aizvietotāju kandidātus varēja rūpīgi atlasīt un nesteidzīgi apmācīt. Tāpat esam lielākoties pārvarējuši ierasto noslieci atlasīt mazāk spējīgus kandidātus.
Tādējādi savirknējot mūsu darbiniekus absolūtā līdzvērtībā, naudas un prestiža stimula trūkums mums nemaz nekaitēja. Mums, AA biedriem, ir tas, kas bieži vien pietrūkst komerciālām iestādēm: dedzīga vēlēšanās kalpot, kas aizstāj parastās ego tieksmes. Tajā pašā laikā mēs atbrīvojāmies no daudziem kārdinājumiem pēc postošas sāncensības un biroja “politizēšanas”. Neizmērojami pieauga galvenās mītnes darba gars, kas pārceļoja arī uz mūsu Sadraudzību.
Nākotnē – brīžos, kad rotācijas sistēma nedarbosies ideāli, – radīsies dabiska prasība no tās atbrīvoties, aizbildinoties ar šķietamu efektivitātes paaugstināšanu. Protams, mūsu pēctečiem būs visas tiesības to izmēģināt, taču pagātnes pieredze skaidri norāda, ka, bēgot no vilka, viņi uzskries lācim.
Vēl kāds rotācijas aspekts: laika jautājums. Mēs jau zinām – jo atbildīgāks uzdevums, jo ilgākam jābūt kalpošanas termiņam, ja vēlamies redzēt efektivitāti. Piemēram, grupas sekretāru var nomainīt reizi sešos mēnešos, bet starpgrupas komitejas biedru – reizi gadā. Taču, lai no viņiem būtu kaut neliela jēga - delegātam būtu jākalpo divi gadi, bet padomes locekli – četri.
Pasaules kalpošanas birojā esam atklājuši, ka noteikt fiksētu nodarbinātības termiņu ir nepraktiski un netaisnīgi. Katrs darbinieks ir jāapmāca vairākus gadus. Vai pēc tam mēs viņu izmetīsim– tieši tad, kad viņa sāk sasniegt labākos rezultātus? Un, ja viņa sapratīs, ka varēs kalpot tikai fiksētu termiņu, vai tādā gadījumā mēs vispār viņu ņemtu darbā? Visticamāk, nē. Šīs pozīcijas ir grūti aizpildīt, jo tās prasa ļoti specifisku prasmju savienojumu - personību, prasmīgumu, stabilitāti, biznesa un AA pieredzi. Ja mēs uzstātu uz fiksētu kalpošanas termiņu, mēs bieži vien būtu spiesti nodarbināt AA biedrus bez pienācīgas kvalifikācijas. Tas būtu gan kaitīgi, gan netaisnīgi.
Taču mums nevajadzētu baidīties no tā, ka pārāk daudzi darbinieki “kalpotu līdz pensijai”. Saspringtais AA darba režīms daudziem no viņiem jau tā izrādās pārāk intensīvs ilgākā laika posmā. Jau pašlaik viņi nāk un iet viena vai otra personiska iemesla dēļ. Vairākums no viņiem var (un tas būtu nepieciešams) saprātīgi rotēt no viena uzdevuma pie cita. Taču plašāka rotācija par šo nebūtu vajadzīga.
Specifisku un neparastu prasmju dēļ Grapevine žurnāla darbinieku rotācija ir sarežģītāka. Ja žurnāls kādreiz algos pusslodzes redaktoru, kas veicinās un palīdzēs jaunu darbinieku apmācības, iespējams, kādu dienu mēs līdz tam nonāksim. Taču Grapevine darbinieku skaits nekad nebūs pilnībā pietiekošs (tāpat arī Pasaules birojā). Pašreizējie divi žurnāla algotie darbinieki varētu saražot tirāžu, kas ir daudz lielāka par pašreizējo.
4. Algotu darbinieku pilna “līdzdalība” ir ļoti svarīga: Mēs jau apspriedām nepieciešamību piešķirt vadošajiem algotajiem darbiniekiem balsstiesības mūsu komitejās un uzņēmumu valdēs. Esam pārliecinājušies, ka viņiem ir jābauda tāds statuss, kas atbilstu viņu atbildībai – gluži kā mūsu brīvprātīgajiem. Taču algotu darbinieku pilna līdzdalība nav panākama tikai ar balsstiesību piešķiršanu. Viņu līdzdalības apmēru ietekmē arī citi īpaši faktori. Paskatīsimies, kas ir šie faktori un ko varam ar tiem iesākt.
Pirmais faktors ir atalgojums par naudu – darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Cilvēku attiecībās vara un nauda ir cieši saistītas. Naudas un kontrole pār to nozīmē kontroli pār cilvēkiem. Ja to izmanto nesaprātīgi, kā tas bieži notiek, šī kontrole var vainagoties ar ļoti nelāgu nošķīrumu - tajos, “kam ir”, un tajos, “kam nav”. Saticība un saskaņa nav iespējama, kamēr netiek vismaz daļēji nojaukts šos nošķīrums. Tikai tad reālas pilnvaras var sajūgties ar atbildīgu gatavību īstenot pienākumus.
Līdz ar to AA kalpošanas struktūrā mums jādara kas vairāk nekā tikai jāpiešķir algotiem darbiniekiem vieta pie lēmēju galda. Mums pret viņiem visos aspektos jāizturas tāpat, kā mēs izturamies pret brīvprātīgajiem darbiniekiem, kuri ir mūsu draugi un kolēģi. Kamēr vien viņi labi dara savu darbu, mums nekad nevajadzētu apzināti vai neapzināti izmantot viņu atkarību no mūsu naudas par ietekmes sviru. Viņiem ir jājūtas kā vienas komandas biedriem. Taču, ja viņi nevar vai nevēlas darīt savu darbu, tā ir cita lieta. Mēs varam un mums vajadzētu no viņiem atbrīvoties.
Šādas ir atklāsmes, kuras varam izmantot mūsu ikdienas darba dzīvē. Pievienosim tām vēl vienu ideju, ka neviena organizācijas struktūra nevar mūs apdrošināt pret konfliktējošu personību izraisītajiem sarežģījumiem – ka to var panākt tikai ilgtspējīga gatavība praktizēt garīgos principus visās mūsu dzīves jomās –, un mums vairs nevajadzēs uztraukties par mūsu nākotnes saskaņu.
__________________
(12) Kopš šī teksta sarakstīšanas padomei pievienojušās vēl sešas specializētas komitejas: Komiteja sadarbībai ar profesionāļiem/ārstniecības iestādēm, Vispārējās kalpošanas konferences komiteja, Arhīvu komiteja, Starptautisko saietu/reģionālo forumu komiteja, Ieslodzījuma vietu komiteja un Starptaustikā komiteja.
(13) Šeit aprakstītā situācija bija spēkā koncepciju rakstīšanas laikā. Faktiskās atsauces skatīt koncepciju oriģināltekstā.
General Warranties of the Conference: in all its proceedings, the General Service Conference shall observe the spirit of the A.A. Tradition, taking great care that the conference never becomes the seat of perilous wealth or power; that sufficient operating funds, plus an ample reserve, be its prudent financial principle; that none of the Conference Members shall ever be placed in a position of unqualified authority over any of the others; that all important decisions be reached by discussion, vote, and whenever possible, by substantial unanimity; that no Conference action ever be personally punitive or an incitement to public controversy; that though the Conference may act for the service of Alcoholics Anonymous, it shall never perform any acts of government; and that, like the Society of Alcoholics Anonymous which it serves, the Conference itself will always remain democratic in thought and action.
The Concept here considered consists of Article 12 of the Conference Charter. There are good reasons for placing it in this context.
Taken as a whole, our Conference Charter is the substance of an informal agreement which was made between the A.A. groups and their Trustees in 1955. It is the agreed basis upon which the General Service Conference operates. In part, the Charter is an elastic document; its first eleven Articles can be readily amended by the Conference itself at any time.
But Article 12 of the Charter stands in a class by itself. An amendment or a cancellation of any of its vital Warranties would require the written consent of three-quarters of all the directory-listed A.A. groups who would actually vote on any such proposals, and the considerable time of six months is allowed for careful deliberation.Although changes in the Warranties of Article 12 thus have been made difficult, they have not been made impossible.
It is clear that all of these Warranties have a high and permanent importance to A.A.’s general welfare. This is why we believe we should permit change in them only upon positive evidence of their defectiveness and then only by common consent of the A.A. groups themselves. We have ranked them therefore with A.A.’s Twelve Traditions, feeling that they are quite as important to A.A.’s world services as the Traditions are to A.A. as a whole.
The Warranties of Article 12 are a series of solemn undertakings which guarantee that the Conference itself will conform to A.A.’s Twelve Traditions; that the Conference can never become the seat of great wealth or government; that its fiscal policy shall ever be prudent; that it will never create any absolute authority; that the principle of substantial unanimity will be observed; that it will never take any punitive action; that it never will incite public controversy; that it can serve A.A. only; and that it shall always remain democratic in spirit. These Warranties indicate the qualities of prudence and spirituality which our General Service Conference should always possess. Barring any unforeseen defects, these are the permanent bonds that hold the Conference fast to the movement it serves.
There are significant aspects of these Warranties which should be considered. Notice, for example, that all of them are counsels of prudence — prudence in personal relatedness, prudence in money matters, and prudence in our relations with the world about us. For us, prudence is a workable middle ground, a channel of clear sailing between the obstacles of fear on the one side and of recklessness on the other. Prudence in practice creates a definite climate, the only climate in which harmony, effectiveness, and consistent spiritual progress can be achieved. The Warranties of Article 12 express the wisdom of taking forethought for the future based on the lessons of the past. They are the sum of our protection against needless errors and against our very natural human temptations to wealth, prestige, power, and the like.
Article 12 opens with this general statement: “In all its proceedings the General Service Conference shall observe the spirit of the A.A. Tradition...” Of all bodies and groups in Alcoholics Anonymous, the Conference should above all feel bound by the A.A. Tradition. Indeed the Conference is named “the guardian of the Traditions of Alcoholics Anonymous.” The Traditions themselves outline the general basis on which we may best conduct our services. The Traditions express the principles and attitudes of prudence that make for harmony. Therefore A.A.’s Twelve Traditions set the pattern of unity and of function which our General Service Conference is expected to exemplify at the highest possible degree.
The Warranties of Article 12 are as follows:
Warranty One: “The Conference shall never become the seat of perilous wealth or power.”
What is meant by “perilous wealth and power”? Does it mean that the Conference should have virtually no money and no authority? Obviously not. Such a condition would be dangerous and absurd. Nothing but an ineffective anarchy could result from it. We must use some money, and there must be some authority to serve. But how much? How and where should we draw these lines?
The principal protection against the accumulation of too much money and too much authority in Conference hands is to be found in the A.A. Tradition itself. So long as our General Service Board refuses to take outside contributions and holds each individual’s gift to A.A.’s world services at a modest figure, we may be sure that we shall not become wealthy in any perilous sense. No great excess of group contributions over legitimate operating expenses is ever likely to be seen. Fortunately the A.A. groups have a healthy reluctance about the creation of unneeded services which might lead to an expensive bureaucracy in our midst. Indeed, it seems that the chief difficulty will continue to be that of effectively informing the A.A. groups as to what the financial needs of their world services actually are. Since it is certain therefore that we shall never become too wealthy through group contributions, we need only to avoid the temptation of taking money from the outside world.
In the matter of giving Delegates, Trustees and staffs enough authority, there can be little risk, either. Long experience, now codified in these Twelve Concepts, suggests that we are unlikely to encounter problems of too much service authority. On the contrary, it appears that our difficulty will be how to maintain enough of it. We must recall that we are protected from the calamities of too much authority by rotation, by voting participation, and by careful chartering. Nevertheless, we do hear warnings about the future rise of a dictator in the Conference or at the Headquarters. To my mind this is an unnecessary worry. Our setup being what it is, such an aspirant couldn’t last a year. And in the brief time he did last, what would he use for money? Our Delegates, directly representing the groups, control the ultimate supply of our service funds. Therefore they constitute a direct check upon the rise of too much personal authority. Taken all together, these factors seem to be reliable safeguards against too much money and too much authority.
We have seen why the Conference can never have any dangerous degree of human power, but we must not overlook the fact that there is another sort of authority and power which it cannot be without: the spiritual power which flows from the activities and attitudes of truly humble, unselfish, and dedicated A.A. servants. This is the real power that causes our Conference to function. It has been well said of our servants, “They do not drive us by mandate; they lead us by example.” While we have made abundantly sure that they will never drive us, I am confident that they will afford us an ever-greater inspiration as they continue to lead by example.
Warranty Two: “Sufficient operating funds, plus an ample Reserve, should be its prudent financial principle.”
In this connection we should pause to review our attitudes concerning money and its relation to service effort.
Our attitude toward the giving of time when compared with our attitude toward giving money presents an interesting contrast. Of course we give a lot of our time to A.A. activities for our own protection and growth. But we also engage ourselves in a truly sacrificial giving for the sake of our groups, our areas and for A.A. as a whole.
Above all, we devote ourselves to the newcomer, and this is our principal Twelfth Step work. In this activity we often take large amounts of time from business hours. Considered in terms of money, these collective sacrifices add up to a huge sum. But we do not think that this is anything unusual. We remember that people once gave their time to us as we struggled for sobriety. We know, too, that nearly the whole combined income of A.A. members, now more than a billion dollars a year, has been a direct result of A.A.’s activity. Had nobody recovered, there would have been no income for any of us.
But when it comes to the actual spending of cash, particularly for A.A. service overhead, many of us are apt to turn a bit reluctant. We think of the loss of all that earning power in our drinking years, of those sums we might have laid by for emergencies or for education of the kids. We find, too, that when we drop money in the meeting hat there is no such bang as when we talk for hours to a newcomer. There is not much romance in paying the landlord. Sometimes we hold off when we are asked to meet area or Intergroup service expenses. As to world services, we may remark, “Well, those activities are a long way off, and our group does not really need them. Maybe nobody needs them.” These are very natural and understandable reactions, easy to justify. We can say, “Let’s not spoil A.A. with money and service organization. Let’s separate the material from the spiritual. That will really keep things simple.”
But in recent years these attitudes are everywhere on the decline; they quickly disappear when the real need for a given A.A. service becomes clear. To make such a need clear is simply a matter of right information and education. We see this in the continuous job now being done with good effect for our world service by Delegates, Committee Members, and General Service Representatives. They are finding that money-begging by pressure exhortation is unwanted and unneeded in A.A. They simply portray what the giver’s service dollar really brings in terms of steering alcoholics to A.A., and in terms of our over-all unity and effectiveness. This much done, the hoped-for contributions are forthcoming. The donors can seldom see what the exact result has been. They well know, however, that countless thousands of other alcoholics and their families are certain to be helped.
When we look at such truly anonymous contributions in this fashion, and as we gain a better understanding of their continuous urgency, I am sure that the voluntary contributions of our A.A. groups, supplemented by many modest gifts from individual A.A.’s, will pay our world service bills over future years, in good times at any rate.
We can take comfort, too, from the fact that we do not have to maintain an expensive corps of paid workers at World Headquarters. In relation to the ever-growing size of A.A. the number of workers has declined. In the beginning our World Service Office engaged one paid worker to each thousand of A.A. members. Ten years later we employed one paid worker to each three thousand A.A.’s. Today we need only one paid helper to every seven thousand recovered alcoholics.1 The present cost of our world services ($200,000 annually as of 1960) is today seen as a small sum in relationship to the present reach of our Fellowship. Perhaps no other society of our size and activity has such a low general overhead.
These reassurances of course cannot be taken as a basis for the abandonment of the policy of financial prudence.
The fact and the symbol of A.A.’s fiscal common sense can be seen in the Reserve Fund of our General Service Board. As of now this amounts to little more than $200,000 — about one year’s operating expense of our World Office.2 This is what we have saved over the last twenty years, largely from the income of our books. This is the fund which has repeatedly prevented the severe crippling, and sometimes the near collapse, of our world services.
In about half of the last twenty years, A.A. group contributions have failed to meet our world needs. But the Reserve Fund, constantly renewed by book sales, has been able to meet these deficits — and save money besides. What this has meant in the lives of uncounted alcoholics who might never have reached us had our services been weak or nonexistent, no one can guess. Financial prudence has paid off in lives saved.
These facts about our Reserve Fund need to be better understood. For sheer lack of understanding, it is still often remarked: (1) that the Reserve Fund is no longer needed, (2) that if the Reserve Fund continues to grow, perilous wealth will result, (3) that the presence of such a Reserve Fund discourages group contributions, (4) that because we do not abolish the Reserve Fund, we lack faith, (5) that our A.A. book ought to be published at cost so these volumes could be cheapened for hard-up buyers, (6) that profit-making on our basic literature is counter to a sound spirituality. While these views are by no means general, they are typical. Perhaps, then, there is still a need to analyze them and answer the questions they raise.
Let us therefore try to test them. Do these views represent genuine prudence? Do we lack faith when we prudently insist on solvency?
By means of cheap A.A. books should we engage, as a fellowship, in this sort of financial charity? Should this sort of giving not be the responsibility of individuals? Is the Headquarters’ income from A.A. books really a profit after all?
As this is written, 1960, our Headquarters operation is just about breaking even. Group contributions are exceeding our service needs by about 5%. The A.A. Grapevine continues in the red. Compared with earlier days this is wonderful. Nevertheless this is our state in the period of the greatest prosperity that America has ever known. If this is our condition in good times, what would happen in bad times? Suppose that the Headquarters income were decreased 25% by a depression, or that expenses were increased 25% by a steep inflation. What would this mean in hard cash?
The World Service Office would show a deficit of $50,000 a year and the Grapevine would put a $20,000 annual deficit on top of this. We would be faced with a gaping total deficit of $70,000 every twelve months. If in such an emergency we had no reserve and no book income, we would soon have to discharge one-third of our thirty paid workers and A.A. staff members. Much mail would go unanswered, pleas for information and help ignored. The Grapevine would have to be shut down or reduced to a second-rate bulletin. The number of Delegates attending our yearly General Service Conference would have to be drastically reduced. Practically and spiritually, these would be the penalties were we to dissipate our Reserve Fund and its book income.
Happily, however, we do not have to face any such slash as this. Our present reserve and its book income could see us through several years of hard times without the slightest diminution in the strength and quality of our world effort.
It is the fashion nowadays to believe that America can never see another serious business upset. We can certainly hope and pray that it will not. But is it wise for us of A.A. to make a huge bet — by dissipating our own assets — that this could never happen? Would it not be far better, instead, for us to increase our savings in this period when the world about us in all probability has already borrowed more money than can ever be repaid?
Now let us examine the claim that the presence of our Reserve Fund discourages group contributions. It is said that the impression is created that A.A. Headquarters is already well off and that hence there is no need for more money. This is not at all the general attitude, however, and its effect on contributions is probably small.
Next comes the question of whether A.A. as a whole should go in for what amounts to a money charity to individual newcomers and their sponsors — via the selling of our books at cost or less. Up to now we A.A.’s have strongly believed that money charity to the individual should not be a function of the A.A. groups or of A.A. as a whole. To illustrate: when a sponsor takes a new member in hand, he does not in the least expect that his group is going to pay the expenses he incurs while doing a Twelfth Step job. The sponsor may give his prospect a suit of clothes, may get him a job, or present him with an A.A. book. This sort of thing frequently happens, and it is fine that it does. But such charities are the responsibility of the sponsor and not of the A.A. group itself. If a sponsor cannot give or lend an A.A. book, one can be found in the library. Many groups sell books on the installment plan. There is no scarcity of A.A. books; more than a half million are now in circulation. Hence there seems no really good reason why A.A. services should supply everybody with cheap books, including the large majority who can easily pay the going price. It appears to be altogether clear that our world services need those book dollars far more than the buyers do.
Some of us have another concern, and this is related to so-called book “profits.” The fact that A.A. Headquarters and most of the groups sell books for more than they cost is thought to be spiritually bad. But is this sort of noncommercial book income really a profit after all? In my view, it is not. This net income to the groups and to A.A.’s General Services is actually the sum of a great many contributions which the book buyers make to the general welfare of Alcoholics Anonymous. The certain and continuous solvency of our world services rests squarely upon these contributions. Looked at in this way, our Reserve Fund is seen to be actually the aggregate of many small financial sacrifices made by the book buyers. This fund is not the property of private investors; it is wholly owned by A.A. itself.
While on the subject of books, perhaps a word should be said concerning my royalties from them. This royalty income from the book buyers has enabled me to do all the rest of my A.A. work on a full-time volunteer basis. These royalties have also given me the assurance that, like other A.A.’s, I have fully earned my own separate livelihood. This independent income also has enabled me to think and act independently of money influences of any kind — a situation which has at times been very advantageous to A.A. as well as to me personally. Therefore I hope and believe that my royalty status will continue to be considered a fair and wise arrangement.
Warranty Three: “None of the Conference members shall ever be placed in a position of unqualified authority over any of the others.”
We have learned that this principle is of incalculable value to the harmonious conduct of our Conference affairs. Its application in our structure has already been extensively discussed under the Concept entitled “The Right of Participation,” which emphasizes that our world servants, both as individuals and as groups, shall be entitled to voting rights in reasonable proportion to their several responsibilities.
Because this right of participation is so important we have made it the subject of this Warranty, thus providing insurance that Conference action alone can never overturn or amend this right. For any such purpose widespread group consent would be needed, which would probably prove difficult though not necessarily impossible for the Conference to obtain. We believe that our whole service experience fully justifies the taking of this strong stand against the creation of unqualified authority at any point in our Conference structure.
It is to be noted, too, that this Warranty against absolute authority is far more general and sweeping in its nature than a guarantee of voting participation. It really means that we of A.A. will not tolerate absolute human authority in any form. The voting rights urged under our concept of “Participation” are simply the practical means of checking any future tendency to an unqualified authority of any sort. This healthy state of affairs is of course further re-inforced by our concepts of “Appeal and Petition.”
Many A.A.’s have already begun to call Article 12 of the Conference Charter “The A.A. Service Bill of Rights.” This is because they see in these Warranties, and especially in this one, an expression of deep and loving respect for the spiritual liberties of their fellows. May God grant that we shall never be so unwise as to settle for anything less.
Warranty Four: “That all important decisions be reached by discussion, vote, and, whenever possible, by substantial unanimity.”
Here on the one hand we erect a safeguard against any hasty or overbearing authority of a simple majority; and on the other hand we take notice of the rights and the frequent wisdom of minorities, however small. This principle further guarantees that all matters of importance, time permitting, will be extensively debated, and that such debates will continue until a really heavy majority can support every critical decision that we are called upon to make in the Conference.
When we take decisions in this fashion, the Conference voice speaks with an authority and a confidence that a simple majority could never give it. If any remain in opposition, they are far better satisfied because their case has had a full and fair hearing.
And when a decision taken in substantial unanimity does happen to go wrong, there can be no heated recriminations. Everybody will be able to say “Well, we had a careful debate, we took the decision, and it turned out to be a bad one. Better luck next time!”
Like many very high ideals, the principle of substantial unanimity does, however, have certain practical limitations. Occasionally a Conference decision will be of such extreme urgency that something has to be done at once. In such a case we cannot allow a minority, however well-intended, to block a vitally needed action which is evidently in the best interests of A.A. Here we shall need to trust the majority, sometimes a bare majority, to decide whether Conference debate is to be terminated and a final action taken. In certain other cases, the majority will also have to exercise this undoubted right. Suppose, for example, that a small minority obstinately tries to use the principle of substantial unanimity to block a clearly needed action. In such an event it would be the plain duty of the majority to override such a misuse of the principle of substantial unanimity.
Nevertheless our experience shows that majorities will seldom need to take such radical stands as these. Being generally animated by the spirit of “substantial unanimity,” we have found that our Conference can nearly always be guided by this valued principle. In passing it should be noted that the Conference will sometimes have to decide, with respect to a particular question, what the requirements of substantial unanimity are going to be — whether a two-thirds, three-quarters, or even a greater majority, will be required to settle a particular question. Such an advance agreement can, of course, be had on a simple majority vote.
Concluding the discussion on this Warranty, it can be said that without question both the practical and spiritual results of the practice of substantial unanimity already have been proved to be very great indeed.
Warranty Five: “That no Conference action ever be personally punitive or an incitement to public controversy.”
Practically all societies and governments feel it necessary to inflict personal punishments upon individual members for violations of their beliefs, principles, or laws. Because of its special situation, Alcoholics Anonymous finds this practice unnecessary. When we of A.A. fail to follow sound spiritual principles, alcohol cuts us down. Therefore no humanly administered system of penalties is needed. This unique condition is an enormous advantage to us all, one on which we can fully rely and one which we should never abandon by a resort to the methods of personal attack and punishment. Of all societies ours can least afford to risk the resentments and conflicts which would result were we ever to yield to the temptation to punish in anger.
For much the same reason we cannot and should not enter into public controversy, even in self-defense. Our experience has shown that, providentially it would seem, A.A. has been made exempt from the need to quarrel with anyone, no matter what the provocation. Nothing could be more damaging to our unity and to the world-wide good will which A.A. enjoys, than public contention, no matter how promising the immediate dividends might appear.
Therefore it is evident that the harmony, security, and future effectiveness of A.A. will depend largely upon our maintenance of a thoroughly nonaggressive and pacific attitude in all our public relations. This is an exacting assignment, because in our drinking days we were prone to anger, hostility, rebellion, and aggression. And even though we are now sober, the old patterns of behavior are to a degree still with us, always threatening to explode on any good excuse. But we know this, and therefore I feel confident that in the conduct of our public affairs we shall always find the grace to exert an effective restraint.
We enjoy certain inherent advantages which should make our task of self-restraint relatively easy. There is no really good reason for anyone to object if a great many drunks get sober. Nearly everyone can agree that this is a good thing. If, in the process, we are forced 68 to develop a certain amount of honesty, humility, and tolerance, who is going to kick about that? If we recognize that religion is the province of the clergy and the practice of medicine is for doctors, we can helpfully cooperate with both. Certainly there is little basis for controversy in these areas. It is a fact that A.A. has not the slightest reform or political complexion. We try to pay our own expenses, and we strictly mind our single purpose.
These are some of the reasons why A.A. can easily be at peace with the whole world. These are the natural advantages which we must never throw away by foolishly entering the arena of public controversy or punitive action against anybody.
Because our General Service Conference represents us all, this body is especially charged with the duty of setting the highest possible standard with respect to these attitudes of no punishments and no public controversy. The Conference will have to do more than just represent these principles; it will frequently have to apply them to specific situations. And, at times, the Conference will need to take certain protective actions, especially in the area of Tradition violations. This action, however, never need be punitively or aggressively controversial at the public level.
Let us now consider some typical situations that may often require Conference consideration and sometimes definite action: Let us suppose that A.A. does fall under sharp public attack or heavy ridicule; and let us take the particular case where such pronouncements happen to have little or no justification in fact.
Almost without exception it can be confidently estimated that our best defense in these situations would be no defense whatever — namely, complete silence at the public level. Unreasonable people are stimulated all the more by opposition. If in good humor we leave them strictly alone, they are apt to subside the more quickly. If their attacks persist and it is plain that they are misinformed, it may be wise to communicate with them in a temperate and informative way; also in such a manner that they cannot use our communication as a springboard for fresh assault. Such communications need seldom be made by the Conference officially. Very often we can use the good offices of friends. Such messages from us should never question the motives of the attackers; they should be purely informative. These communications should also be private. If made public, they will often be seized upon as a fresh excuse for controversy.
If, however, a given criticism of A.A. is partly or wholly justified, it may be well to acknowledge this privately to the critics, together with our thanks — still keeping away, however, from the public level. But under no conditions should we exhibit anger or any punitive or aggressive intent. Surely this should be our inflexible policy. Within such a framework the Conference and the Headquarters will always need to make a thoughtful estimate of what or what not should be done in these cases.
We may be confronted by public violations of the A.A. Traditions. Individuals, outside organizations, and even our own members sometimes may try to use the A.A. name for their own private purposes. As A.A. grows in size and public recognition, the temptation to misuse our name may increase. This is why we have assigned to our Conference a protective task in respect to such conditions. The Conference, as we know, is the “guardian” of the A.A. Traditions. There has always been some confusion about this term “guardianship,” and perhaps we should try to clear it up.
To the minds of some A.A.’s, “guardianship” of the A.A. Traditions implies the right and the duty on the part of the Conference to publicly punish or sue every wilful violator. But we could not adopt a worse policy; indeed such aggressive public acts would place the Conference in the position of having violated one A.A. Tradition in order to defend another. Therefore aggressive or punitive action, even in this area, must be omitted.
Privately, however, we can inform Tradition-violators that they are out of order. When they persist, we can follow up by using such other resources of persuasion as we may have, and these are often considerable. Manifested in this fashion, a persistent firmness will often bring the desired result.
In the long run, though, we shall have to rely mainly upon the pressures of A.A. opinion and public opinion. And to this end we shall need to maintain a continuous education of public communications channels of all kinds concerning the nature and purpose of our Traditions.
Whenever and however we can, we shall need to inform the general public also; especially upon misuses of the name Alcoholics Anonymous. This combination of counter forces can be very discouraging to violators or would-be violators. Under these conditions they soon find their deviations to be unprofitable and unwise. Our experience has shown that continuous and general education respecting our Traditions will be a reliable preventive and protection in the years to come.
Feeling the weight of all these forces, certain members who run counter to A.A.’s Traditions sometimes say that they are being censored or punished and that they are therefore being governed. It would appear, however, that A.A.’s right to object calmly and privately to specific violations is at least equal to the rights of the violators to violate. This cannot accurately be called a governmental action. Some deviators have suffered rather severe personal criticism from individual A.A. members, and this is to be deplored. However this is no reason for us to stop reminding all concerned of the undesirability of breaking A.A.’s Traditions before the entire public. It can be said in all fairness that the difficulties of those who contravene the Traditions are chiefly troubles of their own making.
Another kind of problem that merits consideration is the occasional severe internal disagreement among us that comes to unwelcome public attention. For example, we once hit the headlines with a pretty hardbitten lawsuit wherein two factions of A.A.’s were competing for the possession of the A.A. name for Intergroup use, the name having been incorporated by one of them. In another instance in an overseas area there was some rather bad publicity when a considerable section of the groups there became convinced they ought to accept money subsidies from their country’s government to promote A.A. work, the A.A. Tradition notwithstanding. This internal difficulty should not have surfaced before the public because there was certainly nothing about it that mutual understanding and good temper could not have readily handled.
Fortunately this sort of episode has been infrequent and relatively harmless. But such 70 difficulties do pose certain questions for the future. What should our General Service Conference do about this sort of thing?
Always remembering group autonomy and the fact that A.A.’s World Headquarters is not a police operation, the most that can be done in most cases is to make an offer of mediation. What the Tradition in this respect means, and what our experience with it has been, can always be offered as a matter of information. We can always urge the avoidance of any breakthrough of such disagreements at the public level. All parties can remember that unfavorable criticism or ridicule which might ensue from such conflicts can so reflect upon A.A. as to keep new prospects from joining up.
Then, too, a great many of these difficulties with the Tradition are of strictly local concern, there being no serious national or international implication. Many of them represent honest differences of opinion as to how the Tradition should be interpreted: whether a lenient or a strict observance would be the better thing. Especially when operating below the public level, our experience with the Traditions reveals gray areas, where neither white or black interpretations seem possible. Here the violations are often so debatable and inconsequential they are hardly worth bothering about. Here we usually refrain from offering suggestions, unless they are insisted upon. We feel that these problems must be solved chiefly by the local people concerned.
There is, too, a grave problem that we have never yet had to face. This would be in the nature of a deep rift running clear across A.A. — a cleavage of opinion so serious that it might involve a withdrawal of some of our membership into a new society of their own, or in their making an alliance with an outside agency in contravention of the A.A. Tradition. This would be the old story of split and schism of which history is so full. It might be powered by religious, political, national or racial forces. It might represent an honest effort to change A.A. for the better. But it would certainly pose the Conference a question of what to do, or not to do.
Such a development is hard to imagine. We A.A.’s usually assume that we have too much at stake and too much in common to succumb to this very ordinary ailment of the world about us. Yet this comforting assurance is no reason for refusing to give this contingency some calm forethought. If it ever came, such a development might be a terrific surprise and shock. Suddenly aroused passions could flare, making any truly constructive solution immensely difficult, perhaps impossible.
Because society everywhere is in such a state of fission today, many of us have given this subject a great deal of consideration. Our considered opinion is this: that the best possible Conference attitude in such a circumstance would be that of almost complete nonresistance — certainly no anger and certainly no attack. We have no doctrine that has to be maintained. We have no membership that has to be enlarged. We have no authority that has to be supported. We have no prestige, power, or pride that has to be satisfied. And we have no property or money that is really worth quarreling about. These are advantages of which we should make the best possible use in the event of a threatened major division; they should make a calm and considered attitude of nonresistance entirely possible and highly practical.
Indeed we have always practiced this principle on a lesser scale. When a drunk shows up among us and says that he doesn’t like the A.A. principles, people, or service management; when he declares that he can do better elsewhere — we are not worried. We simply say “Maybe your case is different. Why don’t you try something else?”
If an A.A. member says he doesn’t like his own group, we are not disturbed. We simply say “Why don’t you try another one? Or start one of your own.” When our actors and cops and priests want their own private groups, we say “Fine! Why don’t you try that idea out?” When an A.A. group, as such, insists on running a clubhouse, we say “Well, that sometimes works out badly, but maybe you will succeed after all.” If individual A.A.’s wish to gather together for retreats, Communion breakfasts, or indeed any undertaking at all, we still say “Fine. Only we hope you won’t designate your efforts as an A.A. group or enterprise.” These examples illustrate how far we have already gone to encourage freedom of assembly, action, and even schism. To all those who wish to secede from A.A. we extend a cheerful invitation to do just that. If they can do better by other means, we are glad. If after a trial they cannot do better, we know they face a choice: they can go mad or die or they can return to Alcoholics Anonymous. The decision is wholly theirs. (As a matter of fact, most of them do come back.)
In the light of all this experience, it becomes evident that in the event of a really extensive split we would not have to waste time persuading the dissenters to stay with us. In good confidence and cheer, we could actually invite them to secede and we would wish them well if they did so. Should they do better under their new auspices and changed conditions, we would ask ourselves if we could not learn from their fresh experience. But if it turned out they did worse under other circumstances and that there was a steady increase in their discontent and their death rate, the chances are very strong that most of them would eventually return to A.A.
Without anger or coercion we would need only to watch and to wait upon God’s will. Unless we make a problem where there really is none at all, there need be no difficulty. We could still go about our business in good cheer. The supply of drunks in our time will be inexhaustible, and we can continue to be glad that we have evolved at least one formula by which many will come to sobriety and a new life.
We have a saying that “A.A. is prepared to give away all the knowledge and all the experience it has — all excepting the A.A. name itself.” We mean by this that our principles can be used in any application whatever. We do not wish to make them a monopoly of our own. We simply request that the public use of the A.A. name be avoided by those other agencies who wish to avail themselves of A.A. techniques and ideas. In case the A.A. name should be misapplied in such a connection it would of course be the duty of our General Service Conference to press for the discontinuance of such a practice — always short, however, of public quarreling about the matter.
The protection of the A.A. name is of such importance to us that we once thought of incorporating it everywhere throughout the world, thereby availing ourselves of legal means to stop any misuse. We even thought of asking Congress to grant us the unusual favor of a Congressional incorporation. We felt that the existence of these legal remedies might prove to be a great deterrent.
But after several years of deliberation, our General Service Conference decided against such a course. The dramatic story of this debate and its conclusion may be found in our history book “Alcoholics Anonymous Comes of Age.” Those early Conferences believed that the power to sue would be a dangerous thing for us to possess. It was recognized that a public lawsuit is a public controversy, something in which our Tradition says we may not engage. To make our legal position secure, it would have been necessary to incorporate our whole Fellowship, and no one wished to see our spiritual way of life incorporated. It seemed certain that we could confidently trust A.A. opinion, public opinion, and God Himself to take care of Alcoholics Anonymous in this respect.
Warranty Six: “That though the Conference may act for the service of Alcoholics Anonymous, it shall never perform any acts of government; and that, like the Society of Alcoholics Anonymous which it serves, the Conference itself will always remain democratic in action and in spirit.”
In preceding Concepts, much attention has been drawn to the extraordinary liberties which the A.A. Traditions accord to the individual member and to his group: no penalties to be inflicted for nonconformity to A.A. principles; no fees or dues to be levied — voluntary contributions only; no member to be expelled from A.A. — membership always to be the choice of the individual; each A.A. group to conduct its internal affairs as it wishes — it being merely requested to abstain from acts that might injure A.A. as a whole; and finally that any group of alcoholics gathered together for sobriety may call themselves an A.A. group provided that, as a group, they have no other purpose or affiliation.
It is probable that we A.A.’s possess more and greater freedom than any fellowship in the world today. As we have already seen, we claim this as no virtue. We know that we personally have to choose conformity to A.A.’s Twelve Steps and Twelve Traditions or else face dissolution and death, both as individuals and as groups.
Because we set such a high value on our great liberties, and cannot conceive a time when they will need to be limited, we here specially enjoin our General Service Conference to abstain completely from any and all acts of authoritative government which could in any wise curtail A.A.’s freedom under God. The maintenance of these freedoms in our Conference is a great and practical guarantee that the Conference itself will always remain democratic in action and in spirit.
Therefore we expect that our Conferences will always try to act in the spirit of mutual respect and love — one member for another. In turn, this sign signifies that mutual trust should prevail; that no action ought to be taken in anger, haste, or recklessness; that care will be observed to respect and protect all minorities; that no action should ever be personally punitive; that whenever possible, important actions will be taken in substantial unanimity; and that our Conference will ever be prudently on guard against tyrannies, great or small, whether these be found in the majority or in the minority.
The sum of these several attitudes and practices is, in our view, the very essence of democracy — in action and spirit.
Freedom under God to grow in His likeness and image will ever be the quest of the Alcoholics Anonymous. May our General Service Conference be always seen as a chief symbol of this cherished liberty.
To a man, we of A.A. believe that our freedom to serve is truly the freedom by which we live — the freedom in which we have our being.